Tango

Dzīve ir kā tango: vienmēr vajadzīgi divi, un reizēm nākas atkāpties, lai ietu uz priekšu. (M.Vaita)

Lai kā tango paceļ debesīs, bet deja jāsāk tepat uz grēcīgās zemes. Diviem, duetā. Tas nu pilnīgi noteikti nav solo numurs, jo kāda gan jēga izdzīvot kaislību vienatnē.

Ir jāieklausās otra vārdos , sirdspukstos un elpā. Ja sirdis nepukst vienā ritmā, ja soļi neiet vienā taktī - vai tad abi dejo vienu deju? Izdejo vienu ritmu?

Nevar gribēt dejot tango, nevar filozofēt par tango dejošanu ir vienkārši jādejo. Jābūt laikam, lai to darītu, jo laika mums ir tik cik ir, ne vairāk, ne mazāk kā 24 stundas diennaktī. Un vairāk tā nebūs, nekad.
Ir ritms, ir spēle, bet ir arī atbildība – par saviem soļiem, saviem vārdiem un laiku... Par lēmumiem. Svarīgi īstajā brīdī pasniegt roku, lai kādi papēži neaizklaudz prom pa tukšajām ielām.
Jā vai nē.

par sajūtām, jūtām un acīm, kuras nemelo

Paies pāris dienas, tu atkal pazvanīsi, pacilāts, iedvesmots pēc padarītajiem darbiem. Stāstīsi man, par to, ko esi paveicis, kādus cilvēkus saticis. Jā, varbūt arī pieminēsi to, kas nepatīkams bijis, tā garāmejot. Bet to, kā jūties, kas darās tavā sirdī, to jau neteiksi. Visticamāk, par manām gaitām virspusēji pajautāsi, pat nenoklausoties līdz galam. Atkal būsi par kaut ko man svarīgu piemirsis. Un tev tas liksies tikai normāli, jo tāds tu esi- tev nepiemīt empātija ne vismazākajā mērā. Tu nespēj saprast, kāpēc tava vairāku dienu klusēšana mani uztrauc, tu nevari pat iedomāties, kā reizēm mani sāpini. Bet dzirdot tavu balsi, redzot tevi, viss sāpīgais aizmirstas. Es atkal gaidu to mirkli, kad redzēšu tavas acis, kad tavs skatiens izteiks visu un varēšu nedomāt par tavu rīcību, par izteiktajiem vārdiem. Jo acis nespēj samelot. Tās neprot. Arī tu nemelo. Tu noklusē.
Visticamāk, tā arī nekad nenoformulēsi, kas es tev esmu. No attiecībām, no jūtām tu baidies, bet laikam jau arī neapzinies, ka var būt labāk, siltāk, stabilāk... savādāk. Tev nav tādas pieredzes. Tā vien šķiet, ka neviena sieviete tevi pa īstam nav mīlējusi. Tā sirsnīgi, tā patiesi. Tu meklē kaisli attiecībās. Vai esi redzējis sērkociņu? Cik īss ir liesmas mūžs? Visbiežāk tā ir – uzšvirkst, kvēlo vien mirkli un apdziest. Ja nu vienīgi tas neaizkur kādu mūžīgo uguni, bet tā ir ilūzija. Mīlestība man šķiet saprotamāka. Ar tiem skaistajiem kopā būšanas mirkļiem, kad nevajag pat vārdus, pietiek sajust otra siltumu blakus un klusēt. Vai tu maz zini, ko nozīmē būt blakus otram, kā stiprajam plecam, uz kura var uzlikt galvu un paklusēt? Vai tev nekad nav gribējies būt mīlētam, izbaudīt šo sajūtu, kad kāds par tevi rūpējas, domā? Vienmēr, ne tikai tad, kad iekrīt kāds brīvs brīdis... Tu baidies, ka kāda metīsies tevi pārveidot, iegrožot, regulēt. Nē, tevi vienkārši vajag iemācīt pieņemt to, ko tev dod cilvēki un dzīve. Atrast tos saskares punktus starp savu prātu, sirdi un cilvēkiem kas tevi mīl. Atslābināties ... Izbaudīt mīlestības gaišo starojumu.

Rēzekne. Trīs simboli.

Šodien gadījās brīvs laiks Rēzeknē un ejot pa pilsētu domāju par šiem trim simboliem: Latgales Māru, Dievmāti un kareivi- atbrīvotāju. Katram no tiem sava vēsture, sūtība, ideoloģija un mesidžs. Katram- savi svētki, savas dziesmas, savi karogi. Savi piekritēji un noliedzēji.
Bet kā tad ir ar mani pašu? Secināju, ka man ir pieņemams līdzsvars, kad neviens nebrēc, ka viņa patiesība ir vienīgā īstā, ka viņš ir patiesības pravietis augstākajā instancē, idejiskais- pārākajā pakāpē. Kamēr kāds ar savu ideju neiespaido manu privāto teritoriju, neliek atzīt tikai viņa idejas, nelaupa man izvēles brīvību, jā un patiesībā brīvību visās šī vārda nozīmēs. Pielūdziet ko gribiet, mīliet ko gribiet, bet neuzspiediet to citiem. Esmu toleranta, bet ar nosacījumu, ka arī citām pusēm tādām jābūt.

Ja vien tev to vajag!

Nebaidies sapņot.

Sapņus tev neviens neatņems. Piemēri sev ģenerāļa uzplečus, diriģenta fraku, vakartērpu smalku vai skaistuma karalienes kroni. Ieraugi sevi uz skatuves, ringā, starmešu gaismā, uz glancētu žurnālu vāka. Sajūti veiksmes garšu, panākumu smaržu, zelta grašu skaņu. Galu galā- sadzirdi uzvaras maršu. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies cerēt.

Tev viss izdosies. Tu būsi veiksmīgs, vesels, turīgs, mīlēts un saprasts. Visas durvis tev būs atvērtas, visi mezgli atraisīsies, visi ceļi būs gludi un vedīs tur kur vajag. Bet nepaļaujies uz cerību vien, rīkojies. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies ticēt.

Ticēt sev, ticēt augstākam spēkam, Dievam, dabai, Kosmosam. Ticēt laipnajiem kaimiņiem, izpalīdzīgajiem draugiem, noslēpumainajiem svešiniekiem, mīlestībai no pirmā acu skatiena. Ticēt veiksmīgai apstākļu sakritībai, likteņa rokai, astrologa prognozei. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies riskēt.

Likt visu uz vienas kārts, teikt pareizos vārdus. Iet tur, kur pavēl prāts un liek sirds. Būt kopā ar cilvēkiem, kurus ne visi saprot un atbalsta. Atbrīvojies no aizspriedumiem par sevi un citiem. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies domāt.

Lai cik reizēm miglā tītas un nereālas liekas tavas domas, tajās ir gan racionālisma grauds un tavs personīgais viedoklis. Un ne tikai domā, runā par to, aizstāvi savu viedokli, nebaidies tikt sadzirdēts. Palaid savu domu Kosmosā, lai materializējas. Nebaidies no kritikas -oponenti mums doti prāta asināšanai un domas skaidrībai. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies mīlēt.

Mīlēt dzīvi, mīlēt cilvēkus sev blakus. Mīlēt mazus bērnus, dzīvniekus, kino, jūru un vētru. Mīlēt konkrētu cilvēku. Cienot otra cilvēka jūtas. „Šeit un tagad” un bez nosacījumiem. Mīlēt esošos, bijušos un tos kas uz mums no mākoņa maliņas raugās.  Dāvāt saviem mīļajiem daļu no sevis, savu laiku. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies tikt pamanīts.

Izdalies no masas, ar domām, darbiem. Izcelies ar savu runu, izskatu, attieksmi. Apzinies savus resursus, savu spēku un vājumu. Neuztraucies, ka esi citādāks. Tie, kam tas būs nozīmīgi- sapratīs. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies būt pozitīvs.

Vairo labestību sev apkārt. Uz naidu atbildi ar smaidu. Labs joks atkausē ledu, trāpīga vārdu spēle dara tevi interesantu citu acīs. Pie tava pozitīvā pola cilvēki pievilksies. Smejies no sirds un apkārtējie smiesies tev līdzi. Pārsteidz cilvēkus ar labiem vārdiem, domām un darbiem. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies mācīties.

Mācīties mūža garumā. Mācīties no skolotājiem, no draugiem un ienaidniekiem. Mācīties no savām un citu kļūdām. Lēkt ar izpletni, gleznot, apgūt spāņu valodu. Šai pasaulē ir tik daudz interesantā, neapgūtā, neizbaudītā. Ej un meklē! Ja vien tev to vajag!

Nebaidies svinēt.

Svinēt kalendārā ierakstītos datumus, un sirdī rakstītos- pirmo tikšanos, ledus iešanu. Svinēt uzvaru, savus un tuvo cilvēku panākumus. Svinēt publiski, draugu lokā vai vientulībā. Svinēt dziedot himnu. Svinēt dejojot lietū. Svinēt ar asarām acīs. Svinēt dzīvi. Par spīti visam un visiem. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies būt laimīgs.

Jo tieši to tev vajag. Ietinies mūzikas skaņās, rūgtenās kafijas smaržā, mīļotā cilvēka apskāvienos. Izkūsti mīlestības saules staros, saplūstot vienā veselumā ar mīļoto cilvēku. Sajūti sauli un vēju un lietus lāšu dārdoņu uz palodzes, putnu dziesmas, varavīksni. Drošības sajūtu, ko dod draugu atbalsts. Visas tās globālās lietas un sīkās nejaušības, kas dara dzīvi skaistu. Pamosties no rīta ar apziņu - es esmu laimīgs cilvēks. Ieskaties savās acīs un sirdī, nenobīstoties no t,ā ko tur ieraudzīsi.  Un nemelo pats sev. Nenodod pats sevi – savus ideālus, ilūzijas un centienus.

Nebaidies saprast ko tev īsti vajag – jo tas veido tavu dzīvi. Vienīgo. Patieso. To kas tev ir.

I.K.  05.05.2014.         

ekspromts

Pasaule drusciņ sajūk prātā,
Un aprīlī ievas zied.
Bet zvaigznes miedz ar aci:
"Laiks gulēt iet!"

Ievas zied...

Vijas Celmiņas gleznās raugoties

Mēs raugoties zvaigžņotajās debesīs katrs saskatām kaut ko citu. Tas atkarīgs gan no skatītāja vecuma, gan dzīves pieredzes. Bērnībā mēs redzam to lielo un neparasti vilinošo pasauli, ko gribas tvert ar visām maņām, izpētīt, apjaust, iekarot.

Romantiķi tur redz savas mīlestības zīmes un apliecinājumus, pragmatiķi – zvaigznāju robežas, baltos pundurus, sarkanos milžus, melnos caurumus. Katram savs, jo katrs jau redz tikai to, ko vēlas saskatīt.

Kādam zvaigžņotā debess, šķiet, kā cilvēku attiecību modelis. Mēs pašaujamies viens otram garām kā komētas. Zvaigznes pa gabalu šķiet tālas un aukstas... bet ja pienāktu tuvāk- vai viss mainītos?

Bet varbūt zvaigznes ir zelta dālderi, ko Kosmoss mums dāvā? Tik jāraugās, vai starp tiem arī nav Jūdasa graši – karmiskā alga.

Zvaigžņotā debess, ar mākslinieces meistarīgo roku, pārnesta gleznā un ierāmēta, aicinoši raugās manī no sienas. Gribas tur ienirt uz brīdi, atslēgties, aizmirsties. Man šīs zvaigznes šķita siltas, saprotošas Kosmosa sūtnes, kas cauri gaismas gadiem dāvā mums savus stāstus. Tādas mierīgas un iedrošinošas patiesības: par mirkli un mūžību, par spēju novērtēt to mirkli, kas man dots. Un par to, ka reizēm gribās, lai šim mirklim ir mūžības laiks.

Zvaigznes lika man padomāt, kās tad īsti esmu: optimistiski – reālistiskā – romantiķe, ar kājām cieši zemē, bet ar skatu zvaigznēs. Vai varbūt mūžīgais bērns, kas gaida nokrītam zvaigzni, lai klusi nočukstētu savu vēlēšanos?

Glezna ir pat nedaudz hipnotizējoša... Laiks iziet no tās, atkāpties, distancēties un ienirt ikdienā. Nē, tomēr neizdodas, jo blakus kāds stāv un rāda: „Redzi, re kur kaija...”

Skats no malas uz Dombura studiju 28.04.

Tagad drusku padomāju par raidījuma otro daļu, kas iepriekš tika reklamēta: Nepilsoņu kongresa tā sauktais krievu maidans Rīgas centrā ir aizliegts, bet krievu valodas un nepilsoņu aizstāvju organizācijas turpina aktivizēties: kas notiek un notiks – provokācijas vai dialoga meklējumi?- bez aizspriedumiem un ar pieņēmumu, kā būtu, ja nevienu no dalībniekiem nepazītu personīgi. Un pārraides laikā visu laiku skatījos komentētāju reakcijas twitterī.

Pēc pirmās raidījuma daļas ievirze patiesībā bija, ka būs 3 cilvēki, kas var izraisīt draudus nacionālajai drošībai, tā teikt- iekšējie ienaidnieki. Un tad parādās 3 potenciālie ienaidnieki  (šitai vietā man skanētu fanfaras...)... kuri katrs vai nu uztur, vai sagrauj šo ilūziju. Kad  bija iespēja katram izteikties, Krivcova sapinās jautājumā par savas organizācijas finansētājiem (sociālo tīklu publika momentā reaģē ar virtuāliem svilpieniem). Tālāk seko Vatoļina kunga replikas - viņš veiksmīgi paspēj pateikt savas dibināmās kustības ideju un iemanto studijas (un arī interneta simpātijas) bet Domburs, kaut arī šīs simpātijas brīžiem izrāda, pamanās pajautāt par vecām lietām, un Vatoļina kungs nepasaka īsti to, ko jau iejūsminātā publika grib no viņa dzirdēt  ( Man tā lieka, ka nostāja šajos 4 krievu pamatjautājumos ir kaut kur tā vēlreiz skaidrāk un skaļāk jānoformulē, lai tas nebūtu paste- copy no Anno 2004, bet izskanētu atbilstoši 2014.gada situācijai. To publika tai brīdī no gaidīja - bet nu objektīvi, nebija jau arī laika un iespēju to pateikt. Bet vajag!!!)

Un tālāk biedrs Girss (par kungiem tādus neuzrunā)  ar tādu smīnu un klaju naidu - vienkārši nav komentāru man ... ā, manai mātei gan bija, viņa teica: "šito Girsu tak ar sūdainu koku, Zilupes virzienā..."

Melbārde bija ļoti diplomātiska un labi tika galā ar situāciju.

Otra kundze, kuras uzvārdu jau paguvu aizmirst - vispār tur varēja nebūt.

Latkovskim -  angļu miers un arī simpātijas Vatoļina kunga pusē.

Bet kopumā sajūta bija, ka katrs velk "deķīti"uz savu pusi un zem kopējas tēmas nepaiet.

Pozitīvais tas, ka  cilvēki tomēr paspēja pateikt savu viedokli kuru varētu konspektīvi izklāstīt tā:

Krivcova: " i našim, i vašim, bet ja nu kas, mēs jums parādīsim!"

Vatoļins: "Domāju citādi, welcome, domāsim un darīsim kopā!"

Girss: "Mēs jums parādīsim, kur vēži un Putins ziemo!"

Tik tālu skats no malas- alas, protams, ar manu sarkasma un ironijas devu. Protams, laika bija maz, raidījuma formāts un uzstādījumi ierobežoja, bet doma par Eiropas krievu kustību tika izlikta uzklausīšanai un apspriešanai. Lai nu atrodas sekotāji un atbalstītāji -  kurss ir pareizais!

Kaija un vienradzis

Es izdomāšu sev vienradzi, tad, kad liekas, ka viss jūk un brūk, man būs kāds, ar ko parunāt. Tā pat,  jau šai pasaulē nekas nav stabils, nekas nav īsts.  

Vienradzis būs vienmēr blakus, ne tikai tad, kad viņam tas būs izdevīgi un ērti. Viņš sapratīs, ka nespēju vienmēr būt stipra un visu varoša,  viņš nepārkāps robežas , aiz kurām sāp, vien klausīsies manī piešķiebis ragu. Viņš skatīsies man pār plecu, ko te rakstu, un es jutīšu vienradža silto elpu sev uz kala. Tas sapratīs, tas nemelos un neliekuļos,  un neslēpsies aiz vārdu lietussargiem.

Viņam nebūs vienalga...  Tā vienkārši un cilvēcīgi...

Vienradzis man vienmēr būs, jo būs manis pašas izdomāts. Un, ja īstenība brīžiem aizpeld un transformējas, tad sapni man neviens neatņems.

pilnmēness perfomance

Хочу к Тебе... 

И чаю с бергамотом.

И чтоб легли на плечи не мешки, 

набитые ответственной работой, 

а две большие,

добрые руки... 

Хочу к Тебе... 

Хочу холодным носом, 

уткнувшись между шеей и плечом,

назло... 

Пессимистическим прогнозам.

Оттаять и не думать ни о чём...

The Fitzwilliam Virginal Book

Pelēkais lietus

Pēdējās dienas ir tik lietainas, pelēkas, depresīvas... Līst, līst... nez par ko debesis tā raud, ka daudziem gribās paraudāt tām līdzi. Šķiet viss garās ziemas smagums sakrājies dvēselē un tā vien prasās uz āru. Jā, bet var jau uz visu paskatīties no otras puses- pelēkais lietus noskalo pēdējās ziemas paliekas, drīz nāks siltums, un ...līdz zaļai zālītei esam kārtējo reizi izvilkuši. Mans mīļākais gadalaiks pilnīgi noteikti ir pavasaris- atmoda pēc ziemas, jaunu cerību un iespēju apsolījums. Pirmo pieneņu saule, ievziedu un ceriņu skurbums. Pirmais pavasara negaiss, tas siltais lietus, kad neskatoties uz ciparu pasē, gribas dejot zem lietusgāzes un lēkt pa peļķēm. Maijam atnākot, ziedēšanas trakums pārņem visu- kokus, augus, cilvēkus. Un tam vajag ļauties, nekaunoties no savām sajūtām, vārdiem un darbiem. Tā pat jau vienmēr kāds nosodīs, kāds pārpratīs, kāds nesapratīs. Lai! Lai nesaprot! Jo tas jau ir tikai pavasaris, atmodas un sajūtu laiks. Līdz vasaras burvīgajai tveicei un rudens dāsnumam vēl saulei ceļš kalnā ejams. Un varbūt tieši šī lietainā diena ir jauns atskaites punkts, krustojums ceļa uz pavasari un tāpēc dažs smagums jāatstāj pagātnē, jāļauj lietum to aizskalot. Lai jaunas puķes uzplauktu, tām taču arī kāds mēslojums vajadzīgs. Un ja kādam kaut kas nepatīk, pilnīgi droši: var uz mani neskatīties un manī neklausīties! Tātad: "Liku bēdu zem akmeņa! " un uz pavasari.
Un vienmēr taču var paņemt lietussargu!!!
Un atļaušos šeit nocitēt Daigu Kalinku, mums vienāds skatījums uz pavasari:
Izgaršot lietu.
Uz mēles.
Aukstās lietus drusciņas saķert
un izgaršot smejoties.
Nav viņām garšas.
Nekādas.
Tomēr izgaršot neviļoties.
Sagaršot pavasari slapjā debesu niekā.
Un aizmirsties priekā.
Uz vaiga atļaut asarām sajaukties kopā
ar lietu.
Smagu.
Vieglu.
Atrast sevī mazu bērnu,
kam acis mirdz priekā.
Un dzīvot!
Dzīvot tik ļoti!
No vienas lietus lāses uz mēles.
Ticēt.
Un zināt,
Ka ne jau visas lāses ir asaras sāļas.
Un sajust,
Ka no katras lāses izaug puķe cerību krāsā.
Mīlēt.
Tik ļoti,
Lai dzīvi var pacelt spārnos!

Varam par to parunāt!

Pēdējo nedēļu pārdomu kripatas un jautājumi, pagaidām vēl bez atbildēm:

Vai tas, kas nepārtraukti kaut ko meklē – vai tas spēj novērtēt to, kas viņam jau ir?

Lai ar abām kājām stāvētu uz zemes, vajag stabilitāti arī galvā? Bet ja gribas arī lidot, pietiek ar kaijām galvā?

Esmu dzirdējusi: ja cilvēks nosauc savas bailes vārdā, tās atkāpjas. Bet ja nodefinē citas emocijas un jūtas?Ne vienmēr mēs zinām, kur glabājas atslēga no durvīm, kuras izmisīgi cenšamies atslēgt. Tomēr, ja lemts tās atslēgt – atslēga mistiskā kārtā pati iekrīt mums rokās.Kāpēc gan, uzzinot par tavu brūci, kāds cenšas tevi ievainot tieši tajā vietā. Un tu smaidi, kaut arī sāp...Kāpēc tieši tad, kad veiksmīgi iemācāmies apvaldīt savu straujo un nepieradināmo dabu, uzrodas pieprasījums tieši pēc tās?

Vēstule vaimanātājiem

Kā man apnicis tas:  vai manu vai... vaimandieviņ... dzīve pelēka, šitā dzīve paiet garām, tur jau tie citi, ko nu es... es jau tā nevaru, neprotu, nav man lemts... kāda garlaicība, kāda bezdarbība... un spogulis – grumbains kaut kāds. Un dienas velkas kā pelēku aitu bari. Un lietus līst, sniegs snieg, saule par karstu, vējš par asu. Un vēl tā valdība, un kaimiņi...

Un vēl, un vēl un vēl... Pazīstama aina, vai ne?

Un paši vaimanātāji taču it kā pauž vēlmi kaut ko mainīt ( protams, ņemsim vērā, ka starp vēlmes paušanu, un reālu darbību reizēm plešas nepārvarams bezdibenis), jo ir ne tikai jābūt vēlmei, bet jāķeras pie darba. Kā teica vecais labais optimists Edžus Liepiņš, kurš nu jau aizsaules dārzos eņģeļu meitenēm ciskā kniebj: „Vajag tik rakt!”.

Nu ko mīļās draudzenes (dārgie draugi, piedodiet, pārsvarā vēršos pie sugasmāsām) sāksim rakt, jo pavasaris galu galā vislabākais laiks, lai sētu sēklu sagatavotā, zemē. Viens, divi, pirmais lāpstas dūriens:

1.   Dzīve- krāsainā- paiet garām – OK! Ķeram to aiz raibās pāva astes ciet. Te nu ir stingri jāizlemj, ko mēs vēlamies. Izvērtējot prioritātes, parasti izrādās, ka visas vēlmes ir pakārtotas, savā starpā saistītas. Lai dabūtu labāku darbu nepieciešama izglītība. Lai apskatītos pasauli, vajag pārdomātu plānu un kādu lieku naudas summu kontā. Kur ņemam- jaunajā, labajā darbā. Lai izklaidētos, vajag draugus.
2. Hmmm... ceļojumā gan tuvā, gan tālā nepatiks doties vienatnē, tātad ķeramies pie attiecību revīzijas. Vientulība der tikai tad, ja gribi netraucēti grāmatu palasīt un pumpas uz deguna izspiest. Tā, kas tad mums ir- draudzenes sen nav redzētas? Jā, un kad tad tu ar viņām pēdējo reizi tikies, tā pat vien, uz kafijklačiņu? Attiecības ir jākopj. Tā kā tver vien mobilo un zvani.
3.  Attiecību revīzija -part two: mīļotais cilvēks, otrā pusīte, partneris - sauciet viņu kā gribiet, bet sauciet! Ja nav – dodiet skaidru norādījumu visumam- man vajag tādu un tādu, tautība, rase, izskats, darbs, hobiji, domu platforma- jo precīzāk noformulēsiet savu sapņu tēlu, jo reālāks viņš nostāsies jūsu priekšā. Tikai te nu jāprot iegūto novērtēt, pieturēt un paturēt. Nespēlēties ar likteni, ar jūtām, ticēt sev un otram cilvēkam. Un kopīgi būvēt savu pasauli. Re nu, atkal darbiņš.
4.   Vajadzīgas arī divas revīzijas sevī- iekšējā un ārējā. Spogulis rāda tādu bildi, kas neiepriecina pašu. Nu protams, ja nemīli sevi, kā lai citi tevi iemīl? Laiks saukt palīgā frizieri, kosmetologu, dietologu, drēbnieku - vai vienkārši savu stingro apņemšanos darīt visu iespējamo savā labā. O, jā, par šo punktu es varu daudz dalīties pieredzē, bet to labāk privāti ;)
5.     Iekšējā revīzija vissmagākā. Ja pārāk detalizēti ieskatīsies sevī, tad var atrasties darbiņš psihiatram, tāpēc tik dziļi nelienam. Laiks noformulēt savu viedokli būtiskās lietās, tikt galā ar skaudību – tātad: iegūstu skaužamās lietas arī sev  skat, iepriekšējos punktus- jauna kleita, labs darbs, lieliskais vīrietis- tādā vai citādā secība. Tikt galā ar greizsirdību – nu saņemies  beidzot un paprasi, kā tur īsti ir ar to garkājaino blondīni, un redzēsi, ka tas ir tikai tavas greizās sirds radīts tēls. Tikt galā ar zemu pašvērtējumu un cietējas sindromu visbiežāk palīdz draugi- sapurina, paslavē un ja nebeidz dumji runāt, arī iešauj pa muti, ir tādas māsas kaijas. Tikt galā ar pāri plūstošo mīlestību – nu atrodi kam to dāvāt – kaut vai paņem mīluli no dzīvnieku patversmes.  Tikt galā ar  to un šo un vēl kaut ko.... bet var jau būt, ka tā ir tava unikālā dzīves pozīcija un ja netraucē tev un citiem, tad saglabā kā rozīnīti.
6.     Par garīgo barību – ne tikai akadēmiskā izglītība ir svarīga, jo vairāk tavus uzskatus, dzīves platformu palīdz veidot filmas, grāmatas, mūzika, apceļotās vietas. Un svarīgas ir emocijas, svarīgs iespaids ko tas uz tevi atstāj, pārdomas, kas rodas. Tikai te jāuzmanās, jo ne mazums cilvēku TV seriālu varoņus ir padarījuši par savu ģimeni, ar tiem kopā ceļas un guļās, raud par Luisa Alberto nodevību, ir sašutuši par Marijas vieglprātību, bet ar prieku sagaida viņas bērnu un tā 105 sērijās. Un savai dzīvei neatliek laika.
7.     Par politiku, nu par to jau visi tagad visi runā, tā pat jau neko jaunu ( vai radikālu nepateikšu) tikai tiem, kas vienmēr nemierā ar valsti, atgādināšu vārdus, ko savā inaugurācijas ceremonijā teica  Dž.F.Kenedijs «Neprasi, ko tava valsts tev var dot, prasi, ko tu pats vari darīt savas valsts labā.» Tā vienkārši.

Protams,   ceļš no vaimanātājas līdz brīvai personībai ir sarežģīts, jo vēl jāiemācās uzsmaidīt sev, un nīgrajai kaimiņienei uz soliņa, kas visu par tevi zina vislabāk. Jāpaceļ galva, jāiztaisno pleci:  vēders uz iekšu, krūtis uz priekšu. Nu, sajuti spārnus? Sajuti, ka tev ir roka pie kā turēties, plecs uz kā izraudāties? Tu esi skaista, iekārojama, gudra, pašapzinīga, mīloša un mīlēta. Ieelpoji pavasara gaisu, sajuti vēju uz savas ādas? Ieraudzīji pasauli  spožu krāsu, neparastu skaņu un burvīgu cilvēku pārpilnu. Sajuti to ar visām maņām?  Un tagad uz priekšu, plašiem soļiem baudīt savu, nevis izdomātu dzīvi!

Labrīt!

Labrīt!

Cik bieži tiek apspriesti teicieni par sievietēm un asarām - par to, ka acis slapjā vietā, par to, ka asaras ir ideāls aizsardzības ierocis. Un galu galā par to, ka mēs attīrām savu organismu ar asarām. Attīrām no depresijas, uzkrātajām emocijām, spriedzes un citiem sārņiem. Izraudies un paliek vieglāk. Es jau gadus piecus sevi esmu tā iegrožojusi, ka neļauju vaļu asarām, liela meitene jau esmu, tās jau parasti neraud. Bet... Ilgi lejot ūdeni traukā, tas ari vienā brīdī sāk plūst pāri malām. Un vakar bija tā ka viss sliktais un arī labais, kas pēdējā laikā manī krājies, sāka iet pāri malām. Sēdēju un blenzu punktā starp vīna pudeli un telefonu. Patiesībā ļoti gribējās ar tevi parunāties, bet... neatļāvos šo vājību. Telefonu iemetu atvilknē, drošības labad. Arī vīna pudele palika neatvērta. Kārtējo reizi pierādīju sev, ka tieku ar visu galā - darbiem, problēmām, emocijām. :) un arī šo vēstuli tev nenosūtu, jo gribu tavās acīs palikt tāda, ar ikdienas sīkumiem "nesagruzīta". Visam drusku pāri lidojoša - kaija.

Зара - Вальс из к/ф "Мой ласковый нежный зверь"

Sen aizmirsta dziesma...

Песня восточного ветра

Eh, kaija, cik ilgi plosīsies? Tik ilgi, kamēr drīkstēšu teikt "Tava kaija"...

klusums

Vai tu zini, ir laime? Pamosties no saules stara iespīdēšanas tavā logā, no agro putnu dziesmām. Laime ir sajust kafijas smaržu rīta agrumā, dzirdēt  bērnu čalas, sajust vēju uz savas ādas. Laime ir iespēja parunāt ar saviem mīļajiem, kaut vai pa telefonu. Ja arī viņi nav rokas stiepiena attālumā, tu vari paņemt telefonu un runāt ar viņiem. Runā, kamēr viņi tev ir. Jo kādu dienu viņi var aiziet no tavas dzīves, un nav pat būtiski, vai pie citiem cilvēkiem, vai uz citu dimensiju, jo var aiziet uz neatgriešanos. Runā, kamēr mēs esam viens otram. Klusums reizēm ir tik biedējošs.

Skaudrā romantika.

Kaut arī tas ir bijis viens vakars, viens garš vakars, kas beidzas no rīta, tas būs bijis tā vērts – katras pavadītās, katras aizvadītās, katras izdzīvotās, izbaudītās sekundes vērts. Tas būs stāsts par vārdiem, kas sākumā nenāk pār lūpām, bet tad plūst neapturami. Tās būs atmiņas par mirkļiem tumšā zālē, kad brīžiem nespēj koncentrēties uz skatuvi, jo jūti blakus sēdošā cilvēka enerģiju un siltumu.

Stāsts turpinās 14.februāra karnevāliskā mīlētāju dienas gaisotnē Vecrīgā. Skan smiekli, steidz meitenes ar rozēm rokās. Aiziet eņģeļi ar baltiem spārniem. Amori. Pēc brīža no pretējās puses, kā satīrs smīnēdams nāk bezpajumtnieks ar spārniem rokās un neizpratni acīs. Bohēmisks karuselis ir iegriezies Vecrīgā. Tā ir paralēlā dzīve, kas aizslīd gar kafejnīcas logu. Krūzēs kūp kafija, kurā bārmenis iezīmējis mūžīgās mīlas simbolu atveidu. Saproti jau, kas tas pat īsti uz tevi neattiecas, bet ietekmējies taču. Un gribās lai viss būtu pa īstam.

Un atkal vārdi, tie tik viegli plūst pār lūpām, tie piepilda telpu. Gaiss sabiezē. Jau ar prātu apzinies, ka nevajag tā dvēseli atkailināt, ka tas sāpēs… nedrīkst nevienu tur ielaist, bet uzticies un runā, izrunā, norunā nost no sevis to melno, kas gadiem mocījis, žņaudzis, biedējis. Nav ne asaru, ne nopūtu. Ir tā kā ir. Viegli. Brīvi. Gribas tikt saprastai, uzklausītai. Vairāk jau ne uz ko neuzdrošinies cerēt. Ir smiekli, pārpratumi, atklāsmes. Un debesszilas acis, kurās gribas lūkoties, kurās noslīkt kā okeānā. Brīžiem ceļi nodevīgi trīc un aizlūst balss, bet saprāts pasniedz glābjošu roku un notur.

Un tad ir ceļš. Tas aizvijās miglā, cauru starojošajai Rīgai, pāri Vanšu tiltam, caur Ķīpsalas ieliņām, pāri Zundam, romantiska pastaiga, kas vainagojas ar kāpienu Dzegužkalnā. Jā, Dzegužkalns ar skatu uz naksnīgo, neparasti kluso Rīgu – tas ir kas īpašs. Viņš saka: “Būs ko pastāstīt mazbērniem!” Es atbildu: “Būs ko pastāstīt pašai sev, jo liekas, ka es sapņoju.”

Un šie Rīgas torņi un skursteņi, kuru siluetus var nomanīt cauri biezajai miglai; kuros viens no mums redz falliskos simbolus, bet…otra – vārtus uz nezināmo. Mans privātais Everests. Tas tagad tāds paliks vienmēr, tā pat kā Tapešu ielas atklāšana, operu ārijas otrā tramvaja pieturā. Semafori, ugunis un sliedes miglā. Ceļš uz nezināmo un neizdibināmo. Tas mirklis, kad gribas ko vairāk par vārdiem, par skatieniem, bet atkal: ir tā kā ir. Uzdrošināšanās. Sajūta, ka tas ir abpusēji. Ak šī mānīgā sajūta – sievietes būtība visu izlaiž caur sirdi. Un nav jau iemesla gaidīt ko vairāk…

Nākošā diena nāk ar jauniem aicinājumiem, bet…   Viss nav tik vienkārši.

Dievs, dod man spēku šodien šķirties bez asarām, kaut gan tās krājās kaklā un smeldz acīs. Dod mans spēku neparādīt, ka esmu tik viegli ievainojama.

Vai stāstam tiek pielikts punkts tieši šajā vietā, vai tas ir komats, vai daudzpunkts? Dzīve rādīs. Piedod, kaut kas mani tev sūtīja un ja tev mani nevajag, tad aiziešu prom pa miglā grimstošajām sliedēm un varbūt vēl kādu laiku mans vārds kā SAMSUNG reklāma lidos virs ūdeņiem un iznirs no miglas tavā apziņā. Jo mums bija šis garais vakars, kas ilga visu nakti. Paldies Tev par to, paldies arī par šķitumu, par ilūzijām, par fantāzijām un realitāti, par idejām.

Tāda ir dzīve vienubrīd tā nober tev priekšā visus dārgumus un jau pēc brīža nežēlīgiem slotas vēzieniem aizslauka tos projām. Tu vēl noliecies pēc pēdējās pērles un arī tā izrādās rīta rasa, miglas piliens, kas vienkārši izkūst tev rokā.

 

Dažas pārdomas Lisistrates sakarā

«Ах, и с ними невозможно – и без них никак нельзя».

  Pārlasīju Līsitrates krievu val. tulkojumu, atcerējos izrādi un dažas domas man radās. No sievietes viedokļa - par mūžīgo- divu dzimumu kopīgo un atšķirīgo, par vīrieti, kas visu analizē ar prātu un sievieti, kas visu jūt ar sirdi. Un par spēlītēm, ko vīrieši spēlē.

   Ir stāsts arī par to, ka vīrieši no tā paša sievietes-mātes klēpja nākuši, un izaugdami lieli meklē sev patvērumu tur kur drošāk un pazīstamāk – sievietes ( nu protams vairs, ne savas mātes) klēpī. Un tad, kad ir guvuši baudu, „uzspodrinājuši spalvas”, var doties atkal pie savām spēlītēm: kariņu spēlēt ( arī vārdiskās kaujas, kas lielā cieņā draugam žurnālistam ), citi atkal biznesa kaujās, vēl kāds kauja ar „zaļo pūķi”. Katram savs cīņas lauks, kā Aristofana laikos, tā mūsu dienās. Un kad kārtējā cīņa izcīnīta, dodas lāpīt brūces kā miesā tā dvēselē cirstās. Kur? Nu protams, drošībā, pie sievietes. Nu protams, izņemot tos, kuri nolēmuši kā ērgļi – dziedēt brūces augstu kalnos vai mirt cēlā vientulībā.

Un sievietes gaida- sargā pavardu, klāj gultu, meklē ziedes, un čukst ausīs cildinošus vārdus, un ko tik visu vēl nedara, lai varoni ilgāk savā tuvumā paturētu. Un ja jūt, ka viņš jau cilā zobenu un seglo kumeļu, tad mēģina vēl pēdējo reizi sev gūt kādu daļu no viņa... un viņš lepni pieprasa: „Dāvā man dēlu!”

Знай, для женщин война – это слезы вдвойне! Для того ль сыновей мы рожаем,

Чтоб на бой и на смерть провожать сыновей?

Un varbūt viedā Līsistrate ar savu „celibāta programmu” aizdomājās arī par to – nebūs jums dēlu, nebūs kas karo. Jo zaudēt bērnu ir divtik smagi, un šo domu atļaušos neattīstīt.

Aristofans gan savam varonēm liek pārsvarā satraukties par baudu, ko viņas negūst, kamēr vīri karā,  bet nu tā to traktēt būtu pārāk virspusēji. Protams, arī tas ir svarīgi, tāpat kā materiālais labums, ko vīrietis var sniegt, un diženo grieķu laikos sieviete nevarēja pati nodrošināt sev un bērniem materiālo labklājību. Mūsu dienās šī rūpe vairs nav primārā. Ko tad sieviete gaida no sava varoņa? Kāpēc gaida viņu no kaujas lauka? Vai vēlās paturēt savā tuvumā aizvien ilgāk? Varbūt tāpēc ka cilvēki pat anatomiski ir iekārtoti tā, ka papildina viens otru... hm? (attīstāma ideja!)  Un bauda ne vienmēr būs fiziska, dažreiz jau pietiek ar intelektuālu orgasmu (!?) Sieviete vēlās būt saprasta, atzīta. Sieviete grib būt vajadzīga, sieviete baidās no vientulības. Arī stiprās, arī tās kas to noliedz. Nerunāšu par mīlestību, jo vairs nemaz neesmu pārliecināta, ka zinu, kas tas ir. Drīzāk par vajadzību piederēt – fiziski, emocionāli. 

Un šajā brīdī manā monologā iejaucas Aristofans: Зверя нет сильнее женщин ни на море, ни в лесу. Jā, gan spartietes, gan mūsdienu sievietes ir cīnītājas- par idejām, par vērtībām, par sev tuvajiem un mīļajiem. Tikai pašas sevi neprot pasargāt, jo visu laiž caur sirdi.

Tas nu gan ļoti konspektīvi, manu pārdomu esence, bet katru rindkopas pamatdomu varu iztirzāt gari un plaši.

 Un finālā gandrīz vai jāsaka šādi vārdi: minētie fakti, personas un notikumi ir izdomāti. Jebkāda apstākļu vai notikumu sakritība uzskatāma par nejaušu.

Nevelc paralēles!

p.s. Domājot par karnevālu,  man uzreiz nāk prātā Wild Orchid. Lai arī nav dziļi intelektuāla filma, bet varu derēt, ka esi redzējis. Mani, starp citu, Zalamans Kings paņēma ar filmās iešifrētajiem simboliem. Tur ir kas vairāk par pliku erotiku, bet arī tā ir uzņemta tik meistarīgi. Jāsameklē disks un jānoskatās, aha...

Karnevāls: http://www.youtube.com/watch?v=JxJbhL35S_M

/Izvilkums no vēstules  IV/

...

Ja esat sastapis cilvēku un sapratis, ka tas ir jūsu – tveriet viņu, iekrampējieties viņā un neatlaidiet.
/A.Stetjuha/

Мантра любви и нежности

Мантра Любви Очень Мощная

знаешь...

знаешь, а он ведь почти как ты.только глаза у тебя яснее.
да и нет в нем твоей красоты.
а еще он со мною нежнее.

знаешь, улыбка его - как твоя.
но меня почему то не греет.
мы условились жить без вранья.
он иначе со мной не умеет.

он говорит нечасто и невпопад.
зато он боится поранить душу,
без шапки не пустит меня в снегопад.
и чай наливает горячий в стужу.

а губы его нежны и слегка сластят.
а твоих я ей-богу забыла вкус.
он просит меня не смотреть назад.
он боится, что все же туда вернусь.

и я понимаю - он, черт возьми, прав,
не важно, сколько будет потерь.
несмотря на тяжелый твой нрав.
для тебя нараспашку дверь.

(c) автор неизвестен

Mans 2014

Ūdensvīrs
(21.01.–18.02.) Simbols – cilvēks, kas nes tukšu ūdens krūku. Visu izlējis. Tas nozīmē, ka visa karma ir atstrādāta. Pilns trauks ar ūdeni simbolizē labklājību. Cilvēks, kas lej ārā ūdeni, – dzīvē gaidāmi koši bagātīgi notikumi. 

Ūdensvīru pievilcība un pārliecība par sevi arvien vairosies, tāpēc pārējie varēs tikai sasparoties, lai tiktu Ūdensvīriem līdzi. Jaunas idejas burtiski pārplūdinās Ūdensvīru prātu, pieprasījums pēc viņiem kļūs aizvien iespaidīgāks un glaimojošāks. Darbā ieteicams paplašināt biznesu vai mēģināt strauji un drosmīgi virzīties pa karjeras kāpnēm. 2014. gadā sākas Ūdensvīra veiksmes periods, tā ka galvenais – to cienīgi noturēt! Ūdensvīri ir uzticami, atbildīgi un pedantiski, tomēr spontāna rīcība dažkārt var kļūt par vislabākā dzīvesstāsta sākumu. Mirkļa aizraušanās var pārtapt skaistā romānā, pats niecīgākais notikums var izrādīties liels dzīves uzrāviens. Tāpēc padoms – būt draudzīgiem un radošiem, nost ar snobismu! Te Mežāži, kam galvā svilpos romantikas vēji, nākamgad var iestūrēt laulības ostā. Ūdensvīra moto 2014. gadam: katrs pats savas laimes kalējs! Dvēseles līdzsvaru nodrošinās ceļojumi un mērenas fiziskās aktivitātes. Ieteicams palaikam sarīkot brīvlaiku savam prātam un brīvdienas miesai: tad arī veselība turēsies braši, un nauda paliks makā, nevis aizplūdīs, glābjot neapdomīgu slīcēju.