Labrīt!
Cik bieži tiek apspriesti teicieni par sievietēm un asarām - par to, ka acis slapjā vietā, par to, ka asaras ir ideāls aizsardzības ierocis. Un galu galā par to, ka mēs attīrām savu organismu ar asarām. Attīrām no depresijas, uzkrātajām emocijām, spriedzes un citiem sārņiem. Izraudies un paliek vieglāk. Es jau gadus piecus sevi esmu tā iegrožojusi, ka neļauju vaļu asarām, liela meitene jau esmu, tās jau parasti neraud. Bet... Ilgi lejot ūdeni traukā, tas ari vienā brīdī sāk plūst pāri malām. Un vakar bija tā ka viss sliktais un arī labais, kas pēdējā laikā manī krājies, sāka iet pāri malām. Sēdēju un blenzu punktā starp vīna pudeli un telefonu. Patiesībā ļoti gribējās ar tevi parunāties, bet... neatļāvos šo vājību. Telefonu iemetu atvilknē, drošības labad. Arī vīna pudele palika neatvērta. Kārtējo reizi pierādīju sev, ka tieku ar visu galā - darbiem, problēmām, emocijām. :) un arī šo vēstuli tev nenosūtu, jo gribu tavās acīs palikt tāda, ar ikdienas sīkumiem "nesagruzīta". Visam drusku pāri lidojoša - kaija.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru