Mēs raugoties zvaigžņotajās debesīs katrs saskatām kaut ko citu. Tas atkarīgs gan no skatītāja vecuma, gan dzīves pieredzes. Bērnībā mēs redzam to lielo un neparasti vilinošo pasauli, ko gribas tvert ar visām maņām, izpētīt, apjaust, iekarot.
Romantiķi tur redz savas mīlestības zīmes un apliecinājumus, pragmatiķi – zvaigznāju robežas, baltos pundurus, sarkanos milžus, melnos caurumus. Katram savs, jo katrs jau redz tikai to, ko vēlas saskatīt.
Kādam zvaigžņotā debess, šķiet, kā cilvēku attiecību modelis. Mēs pašaujamies viens otram garām kā komētas. Zvaigznes pa gabalu šķiet tālas un aukstas... bet ja pienāktu tuvāk- vai viss mainītos?
Bet varbūt zvaigznes ir zelta dālderi, ko Kosmoss mums dāvā? Tik jāraugās, vai starp tiem arī nav Jūdasa graši – karmiskā alga.
Zvaigžņotā debess, ar mākslinieces meistarīgo roku, pārnesta gleznā un ierāmēta, aicinoši raugās manī no sienas. Gribas tur ienirt uz brīdi, atslēgties, aizmirsties. Man šīs zvaigznes šķita siltas, saprotošas Kosmosa sūtnes, kas cauri gaismas gadiem dāvā mums savus stāstus. Tādas mierīgas un iedrošinošas patiesības: par mirkli un mūžību, par spēju novērtēt to mirkli, kas man dots. Un par to, ka reizēm gribās, lai šim mirklim ir mūžības laiks.
Zvaigznes lika man padomāt, kās tad īsti esmu: optimistiski – reālistiskā – romantiķe, ar kājām cieši zemē, bet ar skatu zvaigznēs. Vai varbūt mūžīgais bērns, kas gaida nokrītam zvaigzni, lai klusi nočukstētu savu vēlēšanos?
Glezna ir pat nedaudz hipnotizējoša... Laiks iziet no tās, atkāpties, distancēties un ienirt ikdienā. Nē, tomēr neizdodas, jo blakus kāds stāv un rāda: „Redzi, re kur kaija...”
