Dažas pārdomas Lisistrates sakarā

«Ах, и с ними невозможно – и без них никак нельзя».

  Pārlasīju Līsitrates krievu val. tulkojumu, atcerējos izrādi un dažas domas man radās. No sievietes viedokļa - par mūžīgo- divu dzimumu kopīgo un atšķirīgo, par vīrieti, kas visu analizē ar prātu un sievieti, kas visu jūt ar sirdi. Un par spēlītēm, ko vīrieši spēlē.

   Ir stāsts arī par to, ka vīrieši no tā paša sievietes-mātes klēpja nākuši, un izaugdami lieli meklē sev patvērumu tur kur drošāk un pazīstamāk – sievietes ( nu protams vairs, ne savas mātes) klēpī. Un tad, kad ir guvuši baudu, „uzspodrinājuši spalvas”, var doties atkal pie savām spēlītēm: kariņu spēlēt ( arī vārdiskās kaujas, kas lielā cieņā draugam žurnālistam ), citi atkal biznesa kaujās, vēl kāds kauja ar „zaļo pūķi”. Katram savs cīņas lauks, kā Aristofana laikos, tā mūsu dienās. Un kad kārtējā cīņa izcīnīta, dodas lāpīt brūces kā miesā tā dvēselē cirstās. Kur? Nu protams, drošībā, pie sievietes. Nu protams, izņemot tos, kuri nolēmuši kā ērgļi – dziedēt brūces augstu kalnos vai mirt cēlā vientulībā.

Un sievietes gaida- sargā pavardu, klāj gultu, meklē ziedes, un čukst ausīs cildinošus vārdus, un ko tik visu vēl nedara, lai varoni ilgāk savā tuvumā paturētu. Un ja jūt, ka viņš jau cilā zobenu un seglo kumeļu, tad mēģina vēl pēdējo reizi sev gūt kādu daļu no viņa... un viņš lepni pieprasa: „Dāvā man dēlu!”

Знай, для женщин война – это слезы вдвойне! Для того ль сыновей мы рожаем,

Чтоб на бой и на смерть провожать сыновей?

Un varbūt viedā Līsistrate ar savu „celibāta programmu” aizdomājās arī par to – nebūs jums dēlu, nebūs kas karo. Jo zaudēt bērnu ir divtik smagi, un šo domu atļaušos neattīstīt.

Aristofans gan savam varonēm liek pārsvarā satraukties par baudu, ko viņas negūst, kamēr vīri karā,  bet nu tā to traktēt būtu pārāk virspusēji. Protams, arī tas ir svarīgi, tāpat kā materiālais labums, ko vīrietis var sniegt, un diženo grieķu laikos sieviete nevarēja pati nodrošināt sev un bērniem materiālo labklājību. Mūsu dienās šī rūpe vairs nav primārā. Ko tad sieviete gaida no sava varoņa? Kāpēc gaida viņu no kaujas lauka? Vai vēlās paturēt savā tuvumā aizvien ilgāk? Varbūt tāpēc ka cilvēki pat anatomiski ir iekārtoti tā, ka papildina viens otru... hm? (attīstāma ideja!)  Un bauda ne vienmēr būs fiziska, dažreiz jau pietiek ar intelektuālu orgasmu (!?) Sieviete vēlās būt saprasta, atzīta. Sieviete grib būt vajadzīga, sieviete baidās no vientulības. Arī stiprās, arī tās kas to noliedz. Nerunāšu par mīlestību, jo vairs nemaz neesmu pārliecināta, ka zinu, kas tas ir. Drīzāk par vajadzību piederēt – fiziski, emocionāli. 

Un šajā brīdī manā monologā iejaucas Aristofans: Зверя нет сильнее женщин ни на море, ни в лесу. Jā, gan spartietes, gan mūsdienu sievietes ir cīnītājas- par idejām, par vērtībām, par sev tuvajiem un mīļajiem. Tikai pašas sevi neprot pasargāt, jo visu laiž caur sirdi.

Tas nu gan ļoti konspektīvi, manu pārdomu esence, bet katru rindkopas pamatdomu varu iztirzāt gari un plaši.

 Un finālā gandrīz vai jāsaka šādi vārdi: minētie fakti, personas un notikumi ir izdomāti. Jebkāda apstākļu vai notikumu sakritība uzskatāma par nejaušu.

Nevelc paralēles!

p.s. Domājot par karnevālu,  man uzreiz nāk prātā Wild Orchid. Lai arī nav dziļi intelektuāla filma, bet varu derēt, ka esi redzējis. Mani, starp citu, Zalamans Kings paņēma ar filmās iešifrētajiem simboliem. Tur ir kas vairāk par pliku erotiku, bet arī tā ir uzņemta tik meistarīgi. Jāsameklē disks un jānoskatās, aha...

Karnevāls: http://www.youtube.com/watch?v=JxJbhL35S_M

/Izvilkums no vēstules  IV/