Kaut arī tas ir bijis viens vakars, viens garš
vakars, kas beidzas no rīta, tas būs bijis tā vērts – katras pavadītās, katras
aizvadītās, katras izdzīvotās, izbaudītās sekundes vērts. Tas būs stāsts par
vārdiem, kas sākumā nenāk pār lūpām, bet tad plūst neapturami. Tās būs atmiņas
par mirkļiem tumšā zālē, kad brīžiem nespēj koncentrēties uz skatuvi, jo jūti
blakus sēdošā cilvēka enerģiju un siltumu.
Stāsts turpinās 14.februāra karnevāliskā mīlētāju
dienas gaisotnē Vecrīgā. Skan smiekli, steidz meitenes ar rozēm rokās. Aiziet
eņģeļi ar baltiem spārniem. Amori. Pēc brīža no pretējās puses, kā satīrs
smīnēdams nāk bezpajumtnieks ar spārniem rokās un neizpratni acīs. Bohēmisks
karuselis ir iegriezies Vecrīgā. Tā ir paralēlā dzīve, kas aizslīd gar
kafejnīcas logu. Krūzēs kūp kafija, kurā bārmenis iezīmējis mūžīgās mīlas
simbolu atveidu. Saproti jau, kas tas pat īsti uz tevi neattiecas, bet
ietekmējies taču. Un gribās lai viss būtu pa īstam.
Un atkal vārdi, tie tik viegli plūst pār lūpām,
tie piepilda telpu. Gaiss sabiezē. Jau ar prātu apzinies, ka nevajag tā dvēseli
atkailināt, ka tas sāpēs… nedrīkst nevienu tur ielaist, bet uzticies un runā,
izrunā, norunā nost no sevis to melno, kas gadiem mocījis, žņaudzis, biedējis.
Nav ne asaru, ne nopūtu. Ir tā kā ir. Viegli. Brīvi. Gribas tikt saprastai,
uzklausītai. Vairāk jau ne uz ko neuzdrošinies cerēt. Ir smiekli, pārpratumi,
atklāsmes. Un debesszilas acis, kurās gribas lūkoties, kurās noslīkt kā okeānā.
Brīžiem ceļi nodevīgi trīc un aizlūst balss, bet saprāts pasniedz glābjošu roku
un notur.
Un tad ir ceļš. Tas aizvijās miglā, cauru
starojošajai Rīgai, pāri Vanšu tiltam, caur Ķīpsalas ieliņām, pāri Zundam,
romantiska pastaiga, kas vainagojas ar kāpienu Dzegužkalnā. Jā, Dzegužkalns ar
skatu uz naksnīgo, neparasti kluso Rīgu – tas ir kas īpašs. Viņš saka: “Būs ko
pastāstīt mazbērniem!” Es atbildu: “Būs ko pastāstīt pašai sev, jo liekas, ka
es sapņoju.”
Un šie Rīgas torņi un skursteņi, kuru siluetus var
nomanīt cauri biezajai miglai; kuros viens no mums redz falliskos simbolus,
bet…otra – vārtus uz nezināmo. Mans privātais Everests. Tas tagad tāds paliks
vienmēr, tā pat kā Tapešu ielas atklāšana, operu ārijas otrā tramvaja pieturā.
Semafori, ugunis un sliedes miglā. Ceļš uz nezināmo un neizdibināmo. Tas
mirklis, kad gribas ko vairāk par vārdiem, par skatieniem, bet atkal: ir tā kā
ir. Uzdrošināšanās. Sajūta, ka tas ir abpusēji. Ak šī mānīgā sajūta – sievietes
būtība visu izlaiž caur sirdi. Un nav jau iemesla gaidīt ko vairāk…
Nākošā diena nāk
ar jauniem aicinājumiem, bet… Viss nav tik vienkārši.
Dievs, dod man spēku šodien šķirties bez asarām,
kaut gan tās krājās kaklā un smeldz acīs. Dod mans spēku neparādīt, ka esmu tik
viegli ievainojama.
Vai stāstam tiek pielikts punkts tieši
šajā vietā, vai tas ir komats, vai daudzpunkts? Dzīve rādīs. Piedod, kaut kas
mani tev sūtīja un ja tev mani nevajag, tad aiziešu prom pa miglā grimstošajām
sliedēm un varbūt vēl kādu laiku mans vārds kā SAMSUNG reklāma lidos virs ūdeņiem
un iznirs no miglas tavā apziņā. Jo mums bija šis garais vakars, kas ilga visu
nakti. Paldies Tev par to, paldies arī par šķitumu, par ilūzijām, par fantāzijām
un realitāti, par idejām.
Tāda ir dzīve vienubrīd tā nober tev priekšā visus
dārgumus un jau pēc brīža nežēlīgiem slotas vēzieniem aizslauka tos projām. Tu
vēl noliecies pēc pēdējās pērles un arī tā izrādās rīta rasa, miglas piliens,
kas vienkārši izkūst tev rokā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru