Es izdomāšu sev vienradzi, tad, kad liekas, ka viss jūk un
brūk, man būs kāds, ar ko parunāt. Tā pat, jau šai pasaulē nekas nav stabils, nekas nav
īsts.
Vienradzis būs vienmēr blakus, ne tikai tad, kad viņam tas
būs izdevīgi un ērti. Viņš sapratīs, ka nespēju vienmēr būt stipra un visu
varoša, viņš nepārkāps robežas , aiz
kurām sāp, vien klausīsies manī piešķiebis ragu. Viņš skatīsies man pār plecu,
ko te rakstu, un es jutīšu vienradža silto elpu sev uz kala. Tas sapratīs, tas
nemelos un neliekuļos, un neslēpsies aiz
vārdu lietussargiem.
Viņam nebūs vienalga...
Tā vienkārši un cilvēcīgi...
Vienradzis man vienmēr būs, jo būs manis pašas izdomāts. Un,
ja īstenība brīžiem aizpeld un transformējas, tad sapni man neviens neatņems.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru