par sajūtām, jūtām un acīm, kuras nemelo

Paies pāris dienas, tu atkal pazvanīsi, pacilāts, iedvesmots pēc padarītajiem darbiem. Stāstīsi man, par to, ko esi paveicis, kādus cilvēkus saticis. Jā, varbūt arī pieminēsi to, kas nepatīkams bijis, tā garāmejot. Bet to, kā jūties, kas darās tavā sirdī, to jau neteiksi. Visticamāk, par manām gaitām virspusēji pajautāsi, pat nenoklausoties līdz galam. Atkal būsi par kaut ko man svarīgu piemirsis. Un tev tas liksies tikai normāli, jo tāds tu esi- tev nepiemīt empātija ne vismazākajā mērā. Tu nespēj saprast, kāpēc tava vairāku dienu klusēšana mani uztrauc, tu nevari pat iedomāties, kā reizēm mani sāpini. Bet dzirdot tavu balsi, redzot tevi, viss sāpīgais aizmirstas. Es atkal gaidu to mirkli, kad redzēšu tavas acis, kad tavs skatiens izteiks visu un varēšu nedomāt par tavu rīcību, par izteiktajiem vārdiem. Jo acis nespēj samelot. Tās neprot. Arī tu nemelo. Tu noklusē.
Visticamāk, tā arī nekad nenoformulēsi, kas es tev esmu. No attiecībām, no jūtām tu baidies, bet laikam jau arī neapzinies, ka var būt labāk, siltāk, stabilāk... savādāk. Tev nav tādas pieredzes. Tā vien šķiet, ka neviena sieviete tevi pa īstam nav mīlējusi. Tā sirsnīgi, tā patiesi. Tu meklē kaisli attiecībās. Vai esi redzējis sērkociņu? Cik īss ir liesmas mūžs? Visbiežāk tā ir – uzšvirkst, kvēlo vien mirkli un apdziest. Ja nu vienīgi tas neaizkur kādu mūžīgo uguni, bet tā ir ilūzija. Mīlestība man šķiet saprotamāka. Ar tiem skaistajiem kopā būšanas mirkļiem, kad nevajag pat vārdus, pietiek sajust otra siltumu blakus un klusēt. Vai tu maz zini, ko nozīmē būt blakus otram, kā stiprajam plecam, uz kura var uzlikt galvu un paklusēt? Vai tev nekad nav gribējies būt mīlētam, izbaudīt šo sajūtu, kad kāds par tevi rūpējas, domā? Vienmēr, ne tikai tad, kad iekrīt kāds brīvs brīdis... Tu baidies, ka kāda metīsies tevi pārveidot, iegrožot, regulēt. Nē, tevi vienkārši vajag iemācīt pieņemt to, ko tev dod cilvēki un dzīve. Atrast tos saskares punktus starp savu prātu, sirdi un cilvēkiem kas tevi mīl. Atslābināties ... Izbaudīt mīlestības gaišo starojumu.

Kaija un vienradzis

Es izdomāšu sev vienradzi, tad, kad liekas, ka viss jūk un brūk, man būs kāds, ar ko parunāt. Tā pat,  jau šai pasaulē nekas nav stabils, nekas nav īsts.  

Vienradzis būs vienmēr blakus, ne tikai tad, kad viņam tas būs izdevīgi un ērti. Viņš sapratīs, ka nespēju vienmēr būt stipra un visu varoša,  viņš nepārkāps robežas , aiz kurām sāp, vien klausīsies manī piešķiebis ragu. Viņš skatīsies man pār plecu, ko te rakstu, un es jutīšu vienradža silto elpu sev uz kala. Tas sapratīs, tas nemelos un neliekuļos,  un neslēpsies aiz vārdu lietussargiem.

Viņam nebūs vienalga...  Tā vienkārši un cilvēcīgi...

Vienradzis man vienmēr būs, jo būs manis pašas izdomāts. Un, ja īstenība brīžiem aizpeld un transformējas, tad sapni man neviens neatņems.

Labrīt!

Labrīt!

Cik bieži tiek apspriesti teicieni par sievietēm un asarām - par to, ka acis slapjā vietā, par to, ka asaras ir ideāls aizsardzības ierocis. Un galu galā par to, ka mēs attīrām savu organismu ar asarām. Attīrām no depresijas, uzkrātajām emocijām, spriedzes un citiem sārņiem. Izraudies un paliek vieglāk. Es jau gadus piecus sevi esmu tā iegrožojusi, ka neļauju vaļu asarām, liela meitene jau esmu, tās jau parasti neraud. Bet... Ilgi lejot ūdeni traukā, tas ari vienā brīdī sāk plūst pāri malām. Un vakar bija tā ka viss sliktais un arī labais, kas pēdējā laikā manī krājies, sāka iet pāri malām. Sēdēju un blenzu punktā starp vīna pudeli un telefonu. Patiesībā ļoti gribējās ar tevi parunāties, bet... neatļāvos šo vājību. Telefonu iemetu atvilknē, drošības labad. Arī vīna pudele palika neatvērta. Kārtējo reizi pierādīju sev, ka tieku ar visu galā - darbiem, problēmām, emocijām. :) un arī šo vēstuli tev nenosūtu, jo gribu tavās acīs palikt tāda, ar ikdienas sīkumiem "nesagruzīta". Visam drusku pāri lidojoša - kaija.