Sen aizmirsta dziesma...

Песня восточного ветра

Eh, kaija, cik ilgi plosīsies? Tik ilgi, kamēr drīkstēšu teikt "Tava kaija"...

klusums

Vai tu zini, ir laime? Pamosties no saules stara iespīdēšanas tavā logā, no agro putnu dziesmām. Laime ir sajust kafijas smaržu rīta agrumā, dzirdēt  bērnu čalas, sajust vēju uz savas ādas. Laime ir iespēja parunāt ar saviem mīļajiem, kaut vai pa telefonu. Ja arī viņi nav rokas stiepiena attālumā, tu vari paņemt telefonu un runāt ar viņiem. Runā, kamēr viņi tev ir. Jo kādu dienu viņi var aiziet no tavas dzīves, un nav pat būtiski, vai pie citiem cilvēkiem, vai uz citu dimensiju, jo var aiziet uz neatgriešanos. Runā, kamēr mēs esam viens otram. Klusums reizēm ir tik biedējošs.

Skaudrā romantika.

Kaut arī tas ir bijis viens vakars, viens garš vakars, kas beidzas no rīta, tas būs bijis tā vērts – katras pavadītās, katras aizvadītās, katras izdzīvotās, izbaudītās sekundes vērts. Tas būs stāsts par vārdiem, kas sākumā nenāk pār lūpām, bet tad plūst neapturami. Tās būs atmiņas par mirkļiem tumšā zālē, kad brīžiem nespēj koncentrēties uz skatuvi, jo jūti blakus sēdošā cilvēka enerģiju un siltumu.

Stāsts turpinās 14.februāra karnevāliskā mīlētāju dienas gaisotnē Vecrīgā. Skan smiekli, steidz meitenes ar rozēm rokās. Aiziet eņģeļi ar baltiem spārniem. Amori. Pēc brīža no pretējās puses, kā satīrs smīnēdams nāk bezpajumtnieks ar spārniem rokās un neizpratni acīs. Bohēmisks karuselis ir iegriezies Vecrīgā. Tā ir paralēlā dzīve, kas aizslīd gar kafejnīcas logu. Krūzēs kūp kafija, kurā bārmenis iezīmējis mūžīgās mīlas simbolu atveidu. Saproti jau, kas tas pat īsti uz tevi neattiecas, bet ietekmējies taču. Un gribās lai viss būtu pa īstam.

Un atkal vārdi, tie tik viegli plūst pār lūpām, tie piepilda telpu. Gaiss sabiezē. Jau ar prātu apzinies, ka nevajag tā dvēseli atkailināt, ka tas sāpēs… nedrīkst nevienu tur ielaist, bet uzticies un runā, izrunā, norunā nost no sevis to melno, kas gadiem mocījis, žņaudzis, biedējis. Nav ne asaru, ne nopūtu. Ir tā kā ir. Viegli. Brīvi. Gribas tikt saprastai, uzklausītai. Vairāk jau ne uz ko neuzdrošinies cerēt. Ir smiekli, pārpratumi, atklāsmes. Un debesszilas acis, kurās gribas lūkoties, kurās noslīkt kā okeānā. Brīžiem ceļi nodevīgi trīc un aizlūst balss, bet saprāts pasniedz glābjošu roku un notur.

Un tad ir ceļš. Tas aizvijās miglā, cauru starojošajai Rīgai, pāri Vanšu tiltam, caur Ķīpsalas ieliņām, pāri Zundam, romantiska pastaiga, kas vainagojas ar kāpienu Dzegužkalnā. Jā, Dzegužkalns ar skatu uz naksnīgo, neparasti kluso Rīgu – tas ir kas īpašs. Viņš saka: “Būs ko pastāstīt mazbērniem!” Es atbildu: “Būs ko pastāstīt pašai sev, jo liekas, ka es sapņoju.”

Un šie Rīgas torņi un skursteņi, kuru siluetus var nomanīt cauri biezajai miglai; kuros viens no mums redz falliskos simbolus, bet…otra – vārtus uz nezināmo. Mans privātais Everests. Tas tagad tāds paliks vienmēr, tā pat kā Tapešu ielas atklāšana, operu ārijas otrā tramvaja pieturā. Semafori, ugunis un sliedes miglā. Ceļš uz nezināmo un neizdibināmo. Tas mirklis, kad gribas ko vairāk par vārdiem, par skatieniem, bet atkal: ir tā kā ir. Uzdrošināšanās. Sajūta, ka tas ir abpusēji. Ak šī mānīgā sajūta – sievietes būtība visu izlaiž caur sirdi. Un nav jau iemesla gaidīt ko vairāk…

Nākošā diena nāk ar jauniem aicinājumiem, bet…   Viss nav tik vienkārši.

Dievs, dod man spēku šodien šķirties bez asarām, kaut gan tās krājās kaklā un smeldz acīs. Dod mans spēku neparādīt, ka esmu tik viegli ievainojama.

Vai stāstam tiek pielikts punkts tieši šajā vietā, vai tas ir komats, vai daudzpunkts? Dzīve rādīs. Piedod, kaut kas mani tev sūtīja un ja tev mani nevajag, tad aiziešu prom pa miglā grimstošajām sliedēm un varbūt vēl kādu laiku mans vārds kā SAMSUNG reklāma lidos virs ūdeņiem un iznirs no miglas tavā apziņā. Jo mums bija šis garais vakars, kas ilga visu nakti. Paldies Tev par to, paldies arī par šķitumu, par ilūzijām, par fantāzijām un realitāti, par idejām.

Tāda ir dzīve vienubrīd tā nober tev priekšā visus dārgumus un jau pēc brīža nežēlīgiem slotas vēzieniem aizslauka tos projām. Tu vēl noliecies pēc pēdējās pērles un arī tā izrādās rīta rasa, miglas piliens, kas vienkārši izkūst tev rokā.

 

Dažas pārdomas Lisistrates sakarā

«Ах, и с ними невозможно – и без них никак нельзя».

  Pārlasīju Līsitrates krievu val. tulkojumu, atcerējos izrādi un dažas domas man radās. No sievietes viedokļa - par mūžīgo- divu dzimumu kopīgo un atšķirīgo, par vīrieti, kas visu analizē ar prātu un sievieti, kas visu jūt ar sirdi. Un par spēlītēm, ko vīrieši spēlē.

   Ir stāsts arī par to, ka vīrieši no tā paša sievietes-mātes klēpja nākuši, un izaugdami lieli meklē sev patvērumu tur kur drošāk un pazīstamāk – sievietes ( nu protams vairs, ne savas mātes) klēpī. Un tad, kad ir guvuši baudu, „uzspodrinājuši spalvas”, var doties atkal pie savām spēlītēm: kariņu spēlēt ( arī vārdiskās kaujas, kas lielā cieņā draugam žurnālistam ), citi atkal biznesa kaujās, vēl kāds kauja ar „zaļo pūķi”. Katram savs cīņas lauks, kā Aristofana laikos, tā mūsu dienās. Un kad kārtējā cīņa izcīnīta, dodas lāpīt brūces kā miesā tā dvēselē cirstās. Kur? Nu protams, drošībā, pie sievietes. Nu protams, izņemot tos, kuri nolēmuši kā ērgļi – dziedēt brūces augstu kalnos vai mirt cēlā vientulībā.

Un sievietes gaida- sargā pavardu, klāj gultu, meklē ziedes, un čukst ausīs cildinošus vārdus, un ko tik visu vēl nedara, lai varoni ilgāk savā tuvumā paturētu. Un ja jūt, ka viņš jau cilā zobenu un seglo kumeļu, tad mēģina vēl pēdējo reizi sev gūt kādu daļu no viņa... un viņš lepni pieprasa: „Dāvā man dēlu!”

Знай, для женщин война – это слезы вдвойне! Для того ль сыновей мы рожаем,

Чтоб на бой и на смерть провожать сыновей?

Un varbūt viedā Līsistrate ar savu „celibāta programmu” aizdomājās arī par to – nebūs jums dēlu, nebūs kas karo. Jo zaudēt bērnu ir divtik smagi, un šo domu atļaušos neattīstīt.

Aristofans gan savam varonēm liek pārsvarā satraukties par baudu, ko viņas negūst, kamēr vīri karā,  bet nu tā to traktēt būtu pārāk virspusēji. Protams, arī tas ir svarīgi, tāpat kā materiālais labums, ko vīrietis var sniegt, un diženo grieķu laikos sieviete nevarēja pati nodrošināt sev un bērniem materiālo labklājību. Mūsu dienās šī rūpe vairs nav primārā. Ko tad sieviete gaida no sava varoņa? Kāpēc gaida viņu no kaujas lauka? Vai vēlās paturēt savā tuvumā aizvien ilgāk? Varbūt tāpēc ka cilvēki pat anatomiski ir iekārtoti tā, ka papildina viens otru... hm? (attīstāma ideja!)  Un bauda ne vienmēr būs fiziska, dažreiz jau pietiek ar intelektuālu orgasmu (!?) Sieviete vēlās būt saprasta, atzīta. Sieviete grib būt vajadzīga, sieviete baidās no vientulības. Arī stiprās, arī tās kas to noliedz. Nerunāšu par mīlestību, jo vairs nemaz neesmu pārliecināta, ka zinu, kas tas ir. Drīzāk par vajadzību piederēt – fiziski, emocionāli. 

Un šajā brīdī manā monologā iejaucas Aristofans: Зверя нет сильнее женщин ни на море, ни в лесу. Jā, gan spartietes, gan mūsdienu sievietes ir cīnītājas- par idejām, par vērtībām, par sev tuvajiem un mīļajiem. Tikai pašas sevi neprot pasargāt, jo visu laiž caur sirdi.

Tas nu gan ļoti konspektīvi, manu pārdomu esence, bet katru rindkopas pamatdomu varu iztirzāt gari un plaši.

 Un finālā gandrīz vai jāsaka šādi vārdi: minētie fakti, personas un notikumi ir izdomāti. Jebkāda apstākļu vai notikumu sakritība uzskatāma par nejaušu.

Nevelc paralēles!

p.s. Domājot par karnevālu,  man uzreiz nāk prātā Wild Orchid. Lai arī nav dziļi intelektuāla filma, bet varu derēt, ka esi redzējis. Mani, starp citu, Zalamans Kings paņēma ar filmās iešifrētajiem simboliem. Tur ir kas vairāk par pliku erotiku, bet arī tā ir uzņemta tik meistarīgi. Jāsameklē disks un jānoskatās, aha...

Karnevāls: http://www.youtube.com/watch?v=JxJbhL35S_M

/Izvilkums no vēstules  IV/

...

Ja esat sastapis cilvēku un sapratis, ka tas ir jūsu – tveriet viņu, iekrampējieties viņā un neatlaidiet.
/A.Stetjuha/