Skats no malas uz Dombura studiju 28.04.

Tagad drusku padomāju par raidījuma otro daļu, kas iepriekš tika reklamēta: Nepilsoņu kongresa tā sauktais krievu maidans Rīgas centrā ir aizliegts, bet krievu valodas un nepilsoņu aizstāvju organizācijas turpina aktivizēties: kas notiek un notiks – provokācijas vai dialoga meklējumi?- bez aizspriedumiem un ar pieņēmumu, kā būtu, ja nevienu no dalībniekiem nepazītu personīgi. Un pārraides laikā visu laiku skatījos komentētāju reakcijas twitterī.

Pēc pirmās raidījuma daļas ievirze patiesībā bija, ka būs 3 cilvēki, kas var izraisīt draudus nacionālajai drošībai, tā teikt- iekšējie ienaidnieki. Un tad parādās 3 potenciālie ienaidnieki  (šitai vietā man skanētu fanfaras...)... kuri katrs vai nu uztur, vai sagrauj šo ilūziju. Kad  bija iespēja katram izteikties, Krivcova sapinās jautājumā par savas organizācijas finansētājiem (sociālo tīklu publika momentā reaģē ar virtuāliem svilpieniem). Tālāk seko Vatoļina kunga replikas - viņš veiksmīgi paspēj pateikt savas dibināmās kustības ideju un iemanto studijas (un arī interneta simpātijas) bet Domburs, kaut arī šīs simpātijas brīžiem izrāda, pamanās pajautāt par vecām lietām, un Vatoļina kungs nepasaka īsti to, ko jau iejūsminātā publika grib no viņa dzirdēt  ( Man tā lieka, ka nostāja šajos 4 krievu pamatjautājumos ir kaut kur tā vēlreiz skaidrāk un skaļāk jānoformulē, lai tas nebūtu paste- copy no Anno 2004, bet izskanētu atbilstoši 2014.gada situācijai. To publika tai brīdī no gaidīja - bet nu objektīvi, nebija jau arī laika un iespēju to pateikt. Bet vajag!!!)

Un tālāk biedrs Girss (par kungiem tādus neuzrunā)  ar tādu smīnu un klaju naidu - vienkārši nav komentāru man ... ā, manai mātei gan bija, viņa teica: "šito Girsu tak ar sūdainu koku, Zilupes virzienā..."

Melbārde bija ļoti diplomātiska un labi tika galā ar situāciju.

Otra kundze, kuras uzvārdu jau paguvu aizmirst - vispār tur varēja nebūt.

Latkovskim -  angļu miers un arī simpātijas Vatoļina kunga pusē.

Bet kopumā sajūta bija, ka katrs velk "deķīti"uz savu pusi un zem kopējas tēmas nepaiet.

Pozitīvais tas, ka  cilvēki tomēr paspēja pateikt savu viedokli kuru varētu konspektīvi izklāstīt tā:

Krivcova: " i našim, i vašim, bet ja nu kas, mēs jums parādīsim!"

Vatoļins: "Domāju citādi, welcome, domāsim un darīsim kopā!"

Girss: "Mēs jums parādīsim, kur vēži un Putins ziemo!"

Tik tālu skats no malas- alas, protams, ar manu sarkasma un ironijas devu. Protams, laika bija maz, raidījuma formāts un uzstādījumi ierobežoja, bet doma par Eiropas krievu kustību tika izlikta uzklausīšanai un apspriešanai. Lai nu atrodas sekotāji un atbalstītāji -  kurss ir pareizais!

Kaija un vienradzis

Es izdomāšu sev vienradzi, tad, kad liekas, ka viss jūk un brūk, man būs kāds, ar ko parunāt. Tā pat,  jau šai pasaulē nekas nav stabils, nekas nav īsts.  

Vienradzis būs vienmēr blakus, ne tikai tad, kad viņam tas būs izdevīgi un ērti. Viņš sapratīs, ka nespēju vienmēr būt stipra un visu varoša,  viņš nepārkāps robežas , aiz kurām sāp, vien klausīsies manī piešķiebis ragu. Viņš skatīsies man pār plecu, ko te rakstu, un es jutīšu vienradža silto elpu sev uz kala. Tas sapratīs, tas nemelos un neliekuļos,  un neslēpsies aiz vārdu lietussargiem.

Viņam nebūs vienalga...  Tā vienkārši un cilvēcīgi...

Vienradzis man vienmēr būs, jo būs manis pašas izdomāts. Un, ja īstenība brīžiem aizpeld un transformējas, tad sapni man neviens neatņems.

pilnmēness perfomance

Хочу к Тебе... 

И чаю с бергамотом.

И чтоб легли на плечи не мешки, 

набитые ответственной работой, 

а две большие,

добрые руки... 

Хочу к Тебе... 

Хочу холодным носом, 

уткнувшись между шеей и плечом,

назло... 

Пессимистическим прогнозам.

Оттаять и не думать ни о чём...

The Fitzwilliam Virginal Book

Pelēkais lietus

Pēdējās dienas ir tik lietainas, pelēkas, depresīvas... Līst, līst... nez par ko debesis tā raud, ka daudziem gribās paraudāt tām līdzi. Šķiet viss garās ziemas smagums sakrājies dvēselē un tā vien prasās uz āru. Jā, bet var jau uz visu paskatīties no otras puses- pelēkais lietus noskalo pēdējās ziemas paliekas, drīz nāks siltums, un ...līdz zaļai zālītei esam kārtējo reizi izvilkuši. Mans mīļākais gadalaiks pilnīgi noteikti ir pavasaris- atmoda pēc ziemas, jaunu cerību un iespēju apsolījums. Pirmo pieneņu saule, ievziedu un ceriņu skurbums. Pirmais pavasara negaiss, tas siltais lietus, kad neskatoties uz ciparu pasē, gribas dejot zem lietusgāzes un lēkt pa peļķēm. Maijam atnākot, ziedēšanas trakums pārņem visu- kokus, augus, cilvēkus. Un tam vajag ļauties, nekaunoties no savām sajūtām, vārdiem un darbiem. Tā pat jau vienmēr kāds nosodīs, kāds pārpratīs, kāds nesapratīs. Lai! Lai nesaprot! Jo tas jau ir tikai pavasaris, atmodas un sajūtu laiks. Līdz vasaras burvīgajai tveicei un rudens dāsnumam vēl saulei ceļš kalnā ejams. Un varbūt tieši šī lietainā diena ir jauns atskaites punkts, krustojums ceļa uz pavasari un tāpēc dažs smagums jāatstāj pagātnē, jāļauj lietum to aizskalot. Lai jaunas puķes uzplauktu, tām taču arī kāds mēslojums vajadzīgs. Un ja kādam kaut kas nepatīk, pilnīgi droši: var uz mani neskatīties un manī neklausīties! Tātad: "Liku bēdu zem akmeņa! " un uz pavasari.
Un vienmēr taču var paņemt lietussargu!!!
Un atļaušos šeit nocitēt Daigu Kalinku, mums vienāds skatījums uz pavasari:
Izgaršot lietu.
Uz mēles.
Aukstās lietus drusciņas saķert
un izgaršot smejoties.
Nav viņām garšas.
Nekādas.
Tomēr izgaršot neviļoties.
Sagaršot pavasari slapjā debesu niekā.
Un aizmirsties priekā.
Uz vaiga atļaut asarām sajaukties kopā
ar lietu.
Smagu.
Vieglu.
Atrast sevī mazu bērnu,
kam acis mirdz priekā.
Un dzīvot!
Dzīvot tik ļoti!
No vienas lietus lāses uz mēles.
Ticēt.
Un zināt,
Ka ne jau visas lāses ir asaras sāļas.
Un sajust,
Ka no katras lāses izaug puķe cerību krāsā.
Mīlēt.
Tik ļoti,
Lai dzīvi var pacelt spārnos!

Varam par to parunāt!

Pēdējo nedēļu pārdomu kripatas un jautājumi, pagaidām vēl bez atbildēm:

Vai tas, kas nepārtraukti kaut ko meklē – vai tas spēj novērtēt to, kas viņam jau ir?

Lai ar abām kājām stāvētu uz zemes, vajag stabilitāti arī galvā? Bet ja gribas arī lidot, pietiek ar kaijām galvā?

Esmu dzirdējusi: ja cilvēks nosauc savas bailes vārdā, tās atkāpjas. Bet ja nodefinē citas emocijas un jūtas?Ne vienmēr mēs zinām, kur glabājas atslēga no durvīm, kuras izmisīgi cenšamies atslēgt. Tomēr, ja lemts tās atslēgt – atslēga mistiskā kārtā pati iekrīt mums rokās.Kāpēc gan, uzzinot par tavu brūci, kāds cenšas tevi ievainot tieši tajā vietā. Un tu smaidi, kaut arī sāp...Kāpēc tieši tad, kad veiksmīgi iemācāmies apvaldīt savu straujo un nepieradināmo dabu, uzrodas pieprasījums tieši pēc tās?

Vēstule vaimanātājiem

Kā man apnicis tas:  vai manu vai... vaimandieviņ... dzīve pelēka, šitā dzīve paiet garām, tur jau tie citi, ko nu es... es jau tā nevaru, neprotu, nav man lemts... kāda garlaicība, kāda bezdarbība... un spogulis – grumbains kaut kāds. Un dienas velkas kā pelēku aitu bari. Un lietus līst, sniegs snieg, saule par karstu, vējš par asu. Un vēl tā valdība, un kaimiņi...

Un vēl, un vēl un vēl... Pazīstama aina, vai ne?

Un paši vaimanātāji taču it kā pauž vēlmi kaut ko mainīt ( protams, ņemsim vērā, ka starp vēlmes paušanu, un reālu darbību reizēm plešas nepārvarams bezdibenis), jo ir ne tikai jābūt vēlmei, bet jāķeras pie darba. Kā teica vecais labais optimists Edžus Liepiņš, kurš nu jau aizsaules dārzos eņģeļu meitenēm ciskā kniebj: „Vajag tik rakt!”.

Nu ko mīļās draudzenes (dārgie draugi, piedodiet, pārsvarā vēršos pie sugasmāsām) sāksim rakt, jo pavasaris galu galā vislabākais laiks, lai sētu sēklu sagatavotā, zemē. Viens, divi, pirmais lāpstas dūriens:

1.   Dzīve- krāsainā- paiet garām – OK! Ķeram to aiz raibās pāva astes ciet. Te nu ir stingri jāizlemj, ko mēs vēlamies. Izvērtējot prioritātes, parasti izrādās, ka visas vēlmes ir pakārtotas, savā starpā saistītas. Lai dabūtu labāku darbu nepieciešama izglītība. Lai apskatītos pasauli, vajag pārdomātu plānu un kādu lieku naudas summu kontā. Kur ņemam- jaunajā, labajā darbā. Lai izklaidētos, vajag draugus.
2. Hmmm... ceļojumā gan tuvā, gan tālā nepatiks doties vienatnē, tātad ķeramies pie attiecību revīzijas. Vientulība der tikai tad, ja gribi netraucēti grāmatu palasīt un pumpas uz deguna izspiest. Tā, kas tad mums ir- draudzenes sen nav redzētas? Jā, un kad tad tu ar viņām pēdējo reizi tikies, tā pat vien, uz kafijklačiņu? Attiecības ir jākopj. Tā kā tver vien mobilo un zvani.
3.  Attiecību revīzija -part two: mīļotais cilvēks, otrā pusīte, partneris - sauciet viņu kā gribiet, bet sauciet! Ja nav – dodiet skaidru norādījumu visumam- man vajag tādu un tādu, tautība, rase, izskats, darbs, hobiji, domu platforma- jo precīzāk noformulēsiet savu sapņu tēlu, jo reālāks viņš nostāsies jūsu priekšā. Tikai te nu jāprot iegūto novērtēt, pieturēt un paturēt. Nespēlēties ar likteni, ar jūtām, ticēt sev un otram cilvēkam. Un kopīgi būvēt savu pasauli. Re nu, atkal darbiņš.
4.   Vajadzīgas arī divas revīzijas sevī- iekšējā un ārējā. Spogulis rāda tādu bildi, kas neiepriecina pašu. Nu protams, ja nemīli sevi, kā lai citi tevi iemīl? Laiks saukt palīgā frizieri, kosmetologu, dietologu, drēbnieku - vai vienkārši savu stingro apņemšanos darīt visu iespējamo savā labā. O, jā, par šo punktu es varu daudz dalīties pieredzē, bet to labāk privāti ;)
5.     Iekšējā revīzija vissmagākā. Ja pārāk detalizēti ieskatīsies sevī, tad var atrasties darbiņš psihiatram, tāpēc tik dziļi nelienam. Laiks noformulēt savu viedokli būtiskās lietās, tikt galā ar skaudību – tātad: iegūstu skaužamās lietas arī sev  skat, iepriekšējos punktus- jauna kleita, labs darbs, lieliskais vīrietis- tādā vai citādā secība. Tikt galā ar greizsirdību – nu saņemies  beidzot un paprasi, kā tur īsti ir ar to garkājaino blondīni, un redzēsi, ka tas ir tikai tavas greizās sirds radīts tēls. Tikt galā ar zemu pašvērtējumu un cietējas sindromu visbiežāk palīdz draugi- sapurina, paslavē un ja nebeidz dumji runāt, arī iešauj pa muti, ir tādas māsas kaijas. Tikt galā ar pāri plūstošo mīlestību – nu atrodi kam to dāvāt – kaut vai paņem mīluli no dzīvnieku patversmes.  Tikt galā ar  to un šo un vēl kaut ko.... bet var jau būt, ka tā ir tava unikālā dzīves pozīcija un ja netraucē tev un citiem, tad saglabā kā rozīnīti.
6.     Par garīgo barību – ne tikai akadēmiskā izglītība ir svarīga, jo vairāk tavus uzskatus, dzīves platformu palīdz veidot filmas, grāmatas, mūzika, apceļotās vietas. Un svarīgas ir emocijas, svarīgs iespaids ko tas uz tevi atstāj, pārdomas, kas rodas. Tikai te jāuzmanās, jo ne mazums cilvēku TV seriālu varoņus ir padarījuši par savu ģimeni, ar tiem kopā ceļas un guļās, raud par Luisa Alberto nodevību, ir sašutuši par Marijas vieglprātību, bet ar prieku sagaida viņas bērnu un tā 105 sērijās. Un savai dzīvei neatliek laika.
7.     Par politiku, nu par to jau visi tagad visi runā, tā pat jau neko jaunu ( vai radikālu nepateikšu) tikai tiem, kas vienmēr nemierā ar valsti, atgādināšu vārdus, ko savā inaugurācijas ceremonijā teica  Dž.F.Kenedijs «Neprasi, ko tava valsts tev var dot, prasi, ko tu pats vari darīt savas valsts labā.» Tā vienkārši.

Protams,   ceļš no vaimanātājas līdz brīvai personībai ir sarežģīts, jo vēl jāiemācās uzsmaidīt sev, un nīgrajai kaimiņienei uz soliņa, kas visu par tevi zina vislabāk. Jāpaceļ galva, jāiztaisno pleci:  vēders uz iekšu, krūtis uz priekšu. Nu, sajuti spārnus? Sajuti, ka tev ir roka pie kā turēties, plecs uz kā izraudāties? Tu esi skaista, iekārojama, gudra, pašapzinīga, mīloša un mīlēta. Ieelpoji pavasara gaisu, sajuti vēju uz savas ādas? Ieraudzīji pasauli  spožu krāsu, neparastu skaņu un burvīgu cilvēku pārpilnu. Sajuti to ar visām maņām?  Un tagad uz priekšu, plašiem soļiem baudīt savu, nevis izdomātu dzīvi!

Labrīt!

Labrīt!

Cik bieži tiek apspriesti teicieni par sievietēm un asarām - par to, ka acis slapjā vietā, par to, ka asaras ir ideāls aizsardzības ierocis. Un galu galā par to, ka mēs attīrām savu organismu ar asarām. Attīrām no depresijas, uzkrātajām emocijām, spriedzes un citiem sārņiem. Izraudies un paliek vieglāk. Es jau gadus piecus sevi esmu tā iegrožojusi, ka neļauju vaļu asarām, liela meitene jau esmu, tās jau parasti neraud. Bet... Ilgi lejot ūdeni traukā, tas ari vienā brīdī sāk plūst pāri malām. Un vakar bija tā ka viss sliktais un arī labais, kas pēdējā laikā manī krājies, sāka iet pāri malām. Sēdēju un blenzu punktā starp vīna pudeli un telefonu. Patiesībā ļoti gribējās ar tevi parunāties, bet... neatļāvos šo vājību. Telefonu iemetu atvilknē, drošības labad. Arī vīna pudele palika neatvērta. Kārtējo reizi pierādīju sev, ka tieku ar visu galā - darbiem, problēmām, emocijām. :) un arī šo vēstuli tev nenosūtu, jo gribu tavās acīs palikt tāda, ar ikdienas sīkumiem "nesagruzīta". Visam drusku pāri lidojoša - kaija.