Pārdomu laiks...

ilgu mirklis...

pasaules atvarā krītošs...

dvēseļu pustumsā spīdošs...

siržu puteņos spēku smēlies...

raudošs un kvēlē degošs...

mans...

nesalauzt sevi

nenosalt

būt

sevī ar sevi

pašai

brīvai

un tumsā spīdēt

tā

lai tu redzi

kad nāksi garām

/šodien, rīt vai parīt.../

un skatīsies

lai atpazītu

gaismu

tikai manējo

no bezgalīgi daudzām citām

ir jātic

lai sagaidītu

cauri mūžībai

kas mirkli īsa

ir jātic

lai gaidot nenoslīktu

lietās

kas nav tā vērtas

būt

vienmēr

un mūžos

stiprai savā vājumā

drošai savās bailēs bezgalīgajās

īstai

mūžīgajā aktrises tērpā

skaistai

un nepieejamai svešiem

bet atvērtai - Tev

būt tādai

lai mirt Tu uzdrīkstēties spētu

dēļ manis

kad prasīšu to

būt patiesai

jūtās savās

būt drosmīgai

mīlēt, neliekuļot, neienīst

un ticēt pasaulei...

eju pēc sevis

Starp lietus mākoni un tuksnesi,

Starp smilšu un elektronisko pulksteni,

Starp Ziemassvētkiem un Jāņiem,

Starp īstenību un sapņu māņiem,

Starp bībeli un kriminālkodeksu

Klīstu ilgās pēc tevis.

Es eju pēc sevis...

...dejojām mēs tikai vienu vakaru

abus mūs lēnām ievilka atvarā

kāpēc Tu tagad no manis skatienus slēp

varbūt tas kļūdaini likās man sākums

varbūt šie mirkļi ir nozagti kādam

bet zini no tā kas bijis nekā man nav žēl

peldam pa mūžības upi kas mūžīgi mūs tālāk nes

no nezināmā un citādā baidoties mēs

bet īstā dzīve ir tur kur mutuļo krāces

vien tad tu jūti kaut kas patiešām ir sācies

minūtes stundas kā putekļi vējā tiek aiznesti prom

ar ikdienas muļķībām cīnoties mēneši zūd

bet atmiņu istabas stūrī visgaišākais paliks

tās sekundes kurās patiešām kaut kas ir sācies...

nav laika mums

nav laika mums

šī tikšanās mums ir viens vienīgs pārpratums

varbūt citā vietā un laikā mums būtu nolemts tālāk iet

bet tagad neskaties atpakaļ

durvis ir ciet

klusēsim labāk

jo teikumi brīnumu aizskalos prom

jo troksnī vairs nevarēs atšķirt

kas viltots

kas īsts

par simttūkstoš vārdiem

šai brīdī man liekas daudz patiesāks

viens nemākslots skatiens ar skumjām piepildīts

TEV...

Domu spārnus piešūt sev pie rokām. Zinu, ka sāpēs, bet tomēr... Šķīstu skūpstu nolikt uz Tavām lūpām, jālido tālu, bet tomēr... Tikai vienu glāstu no Tavām rokām... Zinu, ka sapnis, bet tomēr... Būt Tev cieši blakus, būt ar Tavām domām... Tu tik tālu, bet tomēr... es piešuju domu spārnus pie savām rokām.. Līst vientulības asinis, bet tomēr... Alkas būt Tev blakus ir tik kvēlas kā vienmēr...

...Manā dvēselē Tu esi ienācis uz visiem laikiem. Šeit, uz šīs zemes, Tu esi gaiss, ko elpoju, mani sirdspuksti, asinis manās dzīslās, Tu esi katrs mans sapnis, katra mana lūgšana. Tu esi saullēkts un saulriets, mēness, zvaigznes un debesis. Tu esi atbilde uz visiem maniem jautājumiem...

Gribētu kā marcipāna konfekte pielipt Tavām lūpām, izkust Tavās rokās, lai vēl ilgi pēc tam mana smarža vējotu ap Tevi.Gribētu kā ķiršoga tikt izvēlēta un atdoties Tev līdz pat kodolam, lai lipīga sulas lāsīte vēl ilgi ritētu uz Tava kakla.Gribētu kā sniegpārsla, garām skrienot, pieskarties Tavam vaigam un lēnām izgaist no Tavu pirkstu pieskāriena.

dziesma, kas izsauc ATMIŅAS

Brīvdiena

Tava rīta kafija,
Tava brīvdiena
Vakar gravitācija
Nenoturēja
Ja tu zini kā tas bija
Elpo mierīgi
Bet ja piemirsies
Nekas, tad aizmirsti
Vakars bija nepārprotams
Rīts ir tikpat tiešs
Saules āķim cieši
Piekodies
Tava rīta kafija,
Tava brīvdiena
Baterija nosēdusies
Klusē telefons
Ausī klusi kliedz
Vien ielas fons
Un pie manis pamodusies
Drauga meitene
Bet nu pat
Tā sapnī dejoja
Vakar gravitācija
Nenoturēja
Ei, kas tad nu
Kas noticis ar rītu
Parasti saule
Otrā pusē spīd
Viņa smaida
Viegli noliec galvu
Acīm priekšā
Matu šķipsna krīt
Tava rīta kafija,
Tava brīvdiena
Vakar gravitācija
Nenoturēja...
Lai nepaliek
Tas siltums tavā krūzē
Atdzisīs ātri
Taupīt jēgas nav
Nav iespējams
Neko par laimi pateikt
Durvju priekšā
Atkal vakars jau
Tava rīta kafija,
Tava brīvdiena
Vakar gravitācija
Nenoturēja

p.s.
Mūzika:
Kārlis Lācis
Vārdi:
Jānis Elsbergs
Izpildītājs:
Intars Busulis

dzīvot vieglāk...

Esi man tā,
lai es jūtu ,
cik ļoti to vajag tev
Tā ,
lai es tieku,
kur labi paliek,
jo ilgāk,
jo labāk
Tā,
ka uznāk un pāriet
tik ātri un lēni
bez gala
Tā,
lai lidot ir vieglāk kā elpot
un dzīvot vienkārši
tā...