...dejojām mēs tikai vienu vakaru

abus mūs lēnām ievilka atvarā

kāpēc Tu tagad no manis skatienus slēp

varbūt tas kļūdaini likās man sākums

varbūt šie mirkļi ir nozagti kādam

bet zini no tā kas bijis nekā man nav žēl

peldam pa mūžības upi kas mūžīgi mūs tālāk nes

no nezināmā un citādā baidoties mēs

bet īstā dzīve ir tur kur mutuļo krāces

vien tad tu jūti kaut kas patiešām ir sācies

minūtes stundas kā putekļi vējā tiek aiznesti prom

ar ikdienas muļķībām cīnoties mēneši zūd

bet atmiņu istabas stūrī visgaišākais paliks

tās sekundes kurās patiešām kaut kas ir sācies...