Domu spārnus piešūt sev pie rokām. Zinu, ka sāpēs, bet tomēr... Šķīstu skūpstu nolikt uz Tavām lūpām, jālido tālu, bet tomēr... Tikai vienu glāstu no Tavām rokām... Zinu, ka sapnis, bet tomēr... Būt Tev cieši blakus, būt ar Tavām domām... Tu tik tālu, bet tomēr... es piešuju domu spārnus pie savām rokām.. Līst vientulības asinis, bet tomēr... Alkas būt Tev blakus ir tik kvēlas kā vienmēr...
...Manā dvēselē Tu esi ienācis uz visiem laikiem. Šeit, uz šīs zemes, Tu esi gaiss, ko elpoju, mani sirdspuksti, asinis manās dzīslās, Tu esi katrs mans sapnis, katra mana lūgšana. Tu esi saullēkts un saulriets, mēness, zvaigznes un debesis. Tu esi atbilde uz visiem maniem jautājumiem...
Gribētu kā marcipāna konfekte pielipt Tavām lūpām, izkust Tavās rokās, lai vēl ilgi pēc tam mana smarža vējotu ap Tevi.Gribētu kā ķiršoga tikt izvēlēta un atdoties Tev līdz pat kodolam, lai lipīga sulas lāsīte vēl ilgi ritētu uz Tava kakla.Gribētu kā sniegpārsla, garām skrienot, pieskarties Tavam vaigam un lēnām izgaist no Tavu pirkstu pieskāriena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru