Lācis bija šausmīgs, milzīgām ķepām, netīrīgs dzīvnieks. Bet labestīgāka par viņu mežā neviena nebija. Bet zvēri redzēja tikai viņa izskatu, par ko lācis šausmīgi dusmojās, ķēra viņus un spārdīja ar kājām. Par to zvēri viņu nemīlēja. Kaut arī viņš bija ļoti labsirdīgs un jautrs. Viņam patika jokot. Šo joku dēļ zvēri viņu neieredzēja un sita. Jā, grūti būt labestīgam un jautram.
Vilks arī bija šausmīgs un netīrīgs. Un vēl viņš bija ļauns un netīrīgs. Bet zvēri viņu neienīda un nesita. Tāpēc, ka vilks nomira vēl maziņš būdams. Tāpēc, ka lācis piedzima agrāk, vēl pirms vilka. Jā, labi, kad labais uzvar ļauno. Zaķis arī bija ļauns un cietsirdīgs. Un netīrīgs. Un bailīgs. Nelietības zaķis gan nevienam netaisīja. Tāpēc, ka baidījās. Vienalga viņu regulāri sita. Tāpēc, ka ļaunums nedrīkst palikt nesodīts.
Un dzenis bija ļauns un cietsirdīgs. Zvērus viņš nesita tāpēc, ka viņam nebija roku. Viņš visas dusmas izgāza uz kokiem. Viņu nesita - nevarēja aizsniegt. Viņu nobeidza nogāzies koks. Runāja, ka tā esot bijusi atriebība. Pēc šī gadījuma veselu mēnesi zvēri baidījās čurāt uz kokiem. Viņi čurāja uz zaķa. Zaķis saaukstējās un nomira. Visiem bija skaidrs, ka vainīgs dzenis. Bet viņu neaiztika, par cik nevarēja izvilkt no koka apakšas. Jā, ļaunums reizēm paliek nesodīts.
Kurmis bija maziņš un akls. Viņš nebija ļauns. Viņš vienkārši labi darīja savu darbu. Viņš bija tas, kurš raka zem tā koka, kurš vēlāk nosita dzeni. Par to neviens neuzzināja un tāpēc viņu arī nepiekāva. Kurmi vispār sita reti, biežāk baidīja. Bet viņu nobiedēt bija grūti, jo viņš bija akls un neredzēja, ka viņu baida. Kad neizdevās kurmi nobiedēt zvēri dusmojās un sita lāci. Tāpēc, ka bija niknums. Vienreiz arī lācis gribēja nobiedēt kurmi, bet kurmis nenobijās, jo lācis bija viņu nositis. Netīšām. Vienkārši lācis bija ļoti neveikls. Zvēri par to viņu ļoti pamatīgi piekāva. Neskatoties uz to, ka lācis atzinās, ka bija tikai jokojis. Slikti, kad tavus jokus nesaprot.
Lapsa bija ļoti viltīga. Viņa jebkuru varēja apmuļķot. Kad viņai tas izdevās, viņu nesita. Bet reizēm viņai neveicās un tad viņu sita. Sita visi meža iemītnieki. Un šādos gadījumos viņa nevarēja nevienu apmānīt. Grūti mānīties, kad tevi sit. Vienreiz viņu sita līdz nāvei. Meliem īsas kājas.
Kuilis bija liels, spēcīgs un briesmīgs. No viņa baidījās. Tāpēc viņu sita tikai barā, kad bija visi kopā pret viņu vienu. Vai arī vienkārši meta viņam ar akmeņiem. Kuilim tas ļoti nepatika. Tāpēc viņš vienu nakti noslēpa visus akmeņus mežā. Par to viņu mežonīgi piekāva. Vairāk kuilis akmeņus neslēpa. Patiesībā teica - nenēsā akmeni azotē.
Āzis bij ne labs, ne ļauns. Viņš vienkārši bija āzis. Viņš blēja. Un viņam baidījās sist. Bet ar savu blēšanu viņš visiem apnika. Tāpēc viņu nosita. Jo savādāk viņš būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Varbūt. Kad āzis nomira, lācis stipri raudāja. Tāpēc, ka klusībā mīlēja āzi. Mīlestība ir akla. Kā kurmis.
Ezītis bija mazs un ass. Viņš durstījās. Viņš nebija ļauns, tāda bija viņa daba. Tāpēc viņam sita pa vēderu. Ezītim tas nepatika un viņš noskuva savas adatiņas. Pēc tam viņu sita tāpat kā citus. Grūti būt tādam, kā visi.
Sesks bij gandrīz kā zaķis. Tikai šausmīgi smirdēja. Viņam bija slikta smaka. Viņu sita tikai celofāna maisā. Tad smaka bija nedaudz mazāka. Vienreiz seskam bija dzimumdiena. Viņš saaicināja visus zvērus, jo bija skops un gribēja ļoti daudz dāvanas. Zvēri viņam uzdāvināja jaunu celofāna maisu un šausmīgi piekāva. Laikam viņam tajā maisā nebija gaisa un viņš tur nosmaka. Tā arī viņu apglabāja. Ar visu maisu. Ļoti dziļā mežā. Tāpēc, ka beigts sesks smirdēja vēl vairāk. Un tad atnāca ļoti dziļā meža zvēri un visus ļoti stipri piekāva. Viņiem nepatika beigtā seska smaka. Ar kaimiņiem jādzīvo mierā un saticībā.
Kāmis arī bija ļoti skops. Un bagāts. Ja viņš ar savu bagātību dalītos, varbūt viņu nesistu tik stipri. Bet viņš bija ļoti skops. Par to viņu briesmīgi sita. Un šā kā tā viņam nācās dalīties. Un viņš šausmīgi raudāja. Bagātie arī raud.
Lauva bija zvēru karalis. Viņš valdīja mežā. Karaļus sist nav brīv. Tāds ir likums. Bet zvēri likumus sen bija aizmirsuši. Zvēri sita lauvu. Ne par ko. Vienkārši tā šajā mežā bija pieņemts...
Vilks arī bija šausmīgs un netīrīgs. Un vēl viņš bija ļauns un netīrīgs. Bet zvēri viņu neienīda un nesita. Tāpēc, ka vilks nomira vēl maziņš būdams. Tāpēc, ka lācis piedzima agrāk, vēl pirms vilka. Jā, labi, kad labais uzvar ļauno. Zaķis arī bija ļauns un cietsirdīgs. Un netīrīgs. Un bailīgs. Nelietības zaķis gan nevienam netaisīja. Tāpēc, ka baidījās. Vienalga viņu regulāri sita. Tāpēc, ka ļaunums nedrīkst palikt nesodīts.
Un dzenis bija ļauns un cietsirdīgs. Zvērus viņš nesita tāpēc, ka viņam nebija roku. Viņš visas dusmas izgāza uz kokiem. Viņu nesita - nevarēja aizsniegt. Viņu nobeidza nogāzies koks. Runāja, ka tā esot bijusi atriebība. Pēc šī gadījuma veselu mēnesi zvēri baidījās čurāt uz kokiem. Viņi čurāja uz zaķa. Zaķis saaukstējās un nomira. Visiem bija skaidrs, ka vainīgs dzenis. Bet viņu neaiztika, par cik nevarēja izvilkt no koka apakšas. Jā, ļaunums reizēm paliek nesodīts.
Kurmis bija maziņš un akls. Viņš nebija ļauns. Viņš vienkārši labi darīja savu darbu. Viņš bija tas, kurš raka zem tā koka, kurš vēlāk nosita dzeni. Par to neviens neuzzināja un tāpēc viņu arī nepiekāva. Kurmi vispār sita reti, biežāk baidīja. Bet viņu nobiedēt bija grūti, jo viņš bija akls un neredzēja, ka viņu baida. Kad neizdevās kurmi nobiedēt zvēri dusmojās un sita lāci. Tāpēc, ka bija niknums. Vienreiz arī lācis gribēja nobiedēt kurmi, bet kurmis nenobijās, jo lācis bija viņu nositis. Netīšām. Vienkārši lācis bija ļoti neveikls. Zvēri par to viņu ļoti pamatīgi piekāva. Neskatoties uz to, ka lācis atzinās, ka bija tikai jokojis. Slikti, kad tavus jokus nesaprot.
Lapsa bija ļoti viltīga. Viņa jebkuru varēja apmuļķot. Kad viņai tas izdevās, viņu nesita. Bet reizēm viņai neveicās un tad viņu sita. Sita visi meža iemītnieki. Un šādos gadījumos viņa nevarēja nevienu apmānīt. Grūti mānīties, kad tevi sit. Vienreiz viņu sita līdz nāvei. Meliem īsas kājas.
Kuilis bija liels, spēcīgs un briesmīgs. No viņa baidījās. Tāpēc viņu sita tikai barā, kad bija visi kopā pret viņu vienu. Vai arī vienkārši meta viņam ar akmeņiem. Kuilim tas ļoti nepatika. Tāpēc viņš vienu nakti noslēpa visus akmeņus mežā. Par to viņu mežonīgi piekāva. Vairāk kuilis akmeņus neslēpa. Patiesībā teica - nenēsā akmeni azotē.
Āzis bij ne labs, ne ļauns. Viņš vienkārši bija āzis. Viņš blēja. Un viņam baidījās sist. Bet ar savu blēšanu viņš visiem apnika. Tāpēc viņu nosita. Jo savādāk viņš būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam. Varbūt. Kad āzis nomira, lācis stipri raudāja. Tāpēc, ka klusībā mīlēja āzi. Mīlestība ir akla. Kā kurmis.
Ezītis bija mazs un ass. Viņš durstījās. Viņš nebija ļauns, tāda bija viņa daba. Tāpēc viņam sita pa vēderu. Ezītim tas nepatika un viņš noskuva savas adatiņas. Pēc tam viņu sita tāpat kā citus. Grūti būt tādam, kā visi.
Sesks bij gandrīz kā zaķis. Tikai šausmīgi smirdēja. Viņam bija slikta smaka. Viņu sita tikai celofāna maisā. Tad smaka bija nedaudz mazāka. Vienreiz seskam bija dzimumdiena. Viņš saaicināja visus zvērus, jo bija skops un gribēja ļoti daudz dāvanas. Zvēri viņam uzdāvināja jaunu celofāna maisu un šausmīgi piekāva. Laikam viņam tajā maisā nebija gaisa un viņš tur nosmaka. Tā arī viņu apglabāja. Ar visu maisu. Ļoti dziļā mežā. Tāpēc, ka beigts sesks smirdēja vēl vairāk. Un tad atnāca ļoti dziļā meža zvēri un visus ļoti stipri piekāva. Viņiem nepatika beigtā seska smaka. Ar kaimiņiem jādzīvo mierā un saticībā.
Kāmis arī bija ļoti skops. Un bagāts. Ja viņš ar savu bagātību dalītos, varbūt viņu nesistu tik stipri. Bet viņš bija ļoti skops. Par to viņu briesmīgi sita. Un šā kā tā viņam nācās dalīties. Un viņš šausmīgi raudāja. Bagātie arī raud.
Lauva bija zvēru karalis. Viņš valdīja mežā. Karaļus sist nav brīv. Tāds ir likums. Bet zvēri likumus sen bija aizmirsuši. Zvēri sita lauvu. Ne par ko. Vienkārši tā šajā mežā bija pieņemts...
