Vēstule vaimanātājiem

Kā man apnicis tas:  vai manu vai... vaimandieviņ... dzīve pelēka, šitā dzīve paiet garām, tur jau tie citi, ko nu es... es jau tā nevaru, neprotu, nav man lemts... kāda garlaicība, kāda bezdarbība... un spogulis – grumbains kaut kāds. Un dienas velkas kā pelēku aitu bari. Un lietus līst, sniegs snieg, saule par karstu, vējš par asu. Un vēl tā valdība, un kaimiņi...

Un vēl, un vēl un vēl... Pazīstama aina, vai ne?

Un paši vaimanātāji taču it kā pauž vēlmi kaut ko mainīt ( protams, ņemsim vērā, ka starp vēlmes paušanu, un reālu darbību reizēm plešas nepārvarams bezdibenis), jo ir ne tikai jābūt vēlmei, bet jāķeras pie darba. Kā teica vecais labais optimists Edžus Liepiņš, kurš nu jau aizsaules dārzos eņģeļu meitenēm ciskā kniebj: „Vajag tik rakt!”.

Nu ko mīļās draudzenes (dārgie draugi, piedodiet, pārsvarā vēršos pie sugasmāsām) sāksim rakt, jo pavasaris galu galā vislabākais laiks, lai sētu sēklu sagatavotā, zemē. Viens, divi, pirmais lāpstas dūriens:

1.   Dzīve- krāsainā- paiet garām – OK! Ķeram to aiz raibās pāva astes ciet. Te nu ir stingri jāizlemj, ko mēs vēlamies. Izvērtējot prioritātes, parasti izrādās, ka visas vēlmes ir pakārtotas, savā starpā saistītas. Lai dabūtu labāku darbu nepieciešama izglītība. Lai apskatītos pasauli, vajag pārdomātu plānu un kādu lieku naudas summu kontā. Kur ņemam- jaunajā, labajā darbā. Lai izklaidētos, vajag draugus.
2. Hmmm... ceļojumā gan tuvā, gan tālā nepatiks doties vienatnē, tātad ķeramies pie attiecību revīzijas. Vientulība der tikai tad, ja gribi netraucēti grāmatu palasīt un pumpas uz deguna izspiest. Tā, kas tad mums ir- draudzenes sen nav redzētas? Jā, un kad tad tu ar viņām pēdējo reizi tikies, tā pat vien, uz kafijklačiņu? Attiecības ir jākopj. Tā kā tver vien mobilo un zvani.
3.  Attiecību revīzija -part two: mīļotais cilvēks, otrā pusīte, partneris - sauciet viņu kā gribiet, bet sauciet! Ja nav – dodiet skaidru norādījumu visumam- man vajag tādu un tādu, tautība, rase, izskats, darbs, hobiji, domu platforma- jo precīzāk noformulēsiet savu sapņu tēlu, jo reālāks viņš nostāsies jūsu priekšā. Tikai te nu jāprot iegūto novērtēt, pieturēt un paturēt. Nespēlēties ar likteni, ar jūtām, ticēt sev un otram cilvēkam. Un kopīgi būvēt savu pasauli. Re nu, atkal darbiņš.
4.   Vajadzīgas arī divas revīzijas sevī- iekšējā un ārējā. Spogulis rāda tādu bildi, kas neiepriecina pašu. Nu protams, ja nemīli sevi, kā lai citi tevi iemīl? Laiks saukt palīgā frizieri, kosmetologu, dietologu, drēbnieku - vai vienkārši savu stingro apņemšanos darīt visu iespējamo savā labā. O, jā, par šo punktu es varu daudz dalīties pieredzē, bet to labāk privāti ;)
5.     Iekšējā revīzija vissmagākā. Ja pārāk detalizēti ieskatīsies sevī, tad var atrasties darbiņš psihiatram, tāpēc tik dziļi nelienam. Laiks noformulēt savu viedokli būtiskās lietās, tikt galā ar skaudību – tātad: iegūstu skaužamās lietas arī sev  skat, iepriekšējos punktus- jauna kleita, labs darbs, lieliskais vīrietis- tādā vai citādā secība. Tikt galā ar greizsirdību – nu saņemies  beidzot un paprasi, kā tur īsti ir ar to garkājaino blondīni, un redzēsi, ka tas ir tikai tavas greizās sirds radīts tēls. Tikt galā ar zemu pašvērtējumu un cietējas sindromu visbiežāk palīdz draugi- sapurina, paslavē un ja nebeidz dumji runāt, arī iešauj pa muti, ir tādas māsas kaijas. Tikt galā ar pāri plūstošo mīlestību – nu atrodi kam to dāvāt – kaut vai paņem mīluli no dzīvnieku patversmes.  Tikt galā ar  to un šo un vēl kaut ko.... bet var jau būt, ka tā ir tava unikālā dzīves pozīcija un ja netraucē tev un citiem, tad saglabā kā rozīnīti.
6.     Par garīgo barību – ne tikai akadēmiskā izglītība ir svarīga, jo vairāk tavus uzskatus, dzīves platformu palīdz veidot filmas, grāmatas, mūzika, apceļotās vietas. Un svarīgas ir emocijas, svarīgs iespaids ko tas uz tevi atstāj, pārdomas, kas rodas. Tikai te jāuzmanās, jo ne mazums cilvēku TV seriālu varoņus ir padarījuši par savu ģimeni, ar tiem kopā ceļas un guļās, raud par Luisa Alberto nodevību, ir sašutuši par Marijas vieglprātību, bet ar prieku sagaida viņas bērnu un tā 105 sērijās. Un savai dzīvei neatliek laika.
7.     Par politiku, nu par to jau visi tagad visi runā, tā pat jau neko jaunu ( vai radikālu nepateikšu) tikai tiem, kas vienmēr nemierā ar valsti, atgādināšu vārdus, ko savā inaugurācijas ceremonijā teica  Dž.F.Kenedijs «Neprasi, ko tava valsts tev var dot, prasi, ko tu pats vari darīt savas valsts labā.» Tā vienkārši.

Protams,   ceļš no vaimanātājas līdz brīvai personībai ir sarežģīts, jo vēl jāiemācās uzsmaidīt sev, un nīgrajai kaimiņienei uz soliņa, kas visu par tevi zina vislabāk. Jāpaceļ galva, jāiztaisno pleci:  vēders uz iekšu, krūtis uz priekšu. Nu, sajuti spārnus? Sajuti, ka tev ir roka pie kā turēties, plecs uz kā izraudāties? Tu esi skaista, iekārojama, gudra, pašapzinīga, mīloša un mīlēta. Ieelpoji pavasara gaisu, sajuti vēju uz savas ādas? Ieraudzīji pasauli  spožu krāsu, neparastu skaņu un burvīgu cilvēku pārpilnu. Sajuti to ar visām maņām?  Un tagad uz priekšu, plašiem soļiem baudīt savu, nevis izdomātu dzīvi!

Labrīt!

Labrīt!

Cik bieži tiek apspriesti teicieni par sievietēm un asarām - par to, ka acis slapjā vietā, par to, ka asaras ir ideāls aizsardzības ierocis. Un galu galā par to, ka mēs attīrām savu organismu ar asarām. Attīrām no depresijas, uzkrātajām emocijām, spriedzes un citiem sārņiem. Izraudies un paliek vieglāk. Es jau gadus piecus sevi esmu tā iegrožojusi, ka neļauju vaļu asarām, liela meitene jau esmu, tās jau parasti neraud. Bet... Ilgi lejot ūdeni traukā, tas ari vienā brīdī sāk plūst pāri malām. Un vakar bija tā ka viss sliktais un arī labais, kas pēdējā laikā manī krājies, sāka iet pāri malām. Sēdēju un blenzu punktā starp vīna pudeli un telefonu. Patiesībā ļoti gribējās ar tevi parunāties, bet... neatļāvos šo vājību. Telefonu iemetu atvilknē, drošības labad. Arī vīna pudele palika neatvērta. Kārtējo reizi pierādīju sev, ka tieku ar visu galā - darbiem, problēmām, emocijām. :) un arī šo vēstuli tev nenosūtu, jo gribu tavās acīs palikt tāda, ar ikdienas sīkumiem "nesagruzīta". Visam drusku pāri lidojoša - kaija.

Зара - Вальс из к/ф "Мой ласковый нежный зверь"

Sen aizmirsta dziesma...

Песня восточного ветра

Eh, kaija, cik ilgi plosīsies? Tik ilgi, kamēr drīkstēšu teikt "Tava kaija"...

klusums

Vai tu zini, ir laime? Pamosties no saules stara iespīdēšanas tavā logā, no agro putnu dziesmām. Laime ir sajust kafijas smaržu rīta agrumā, dzirdēt  bērnu čalas, sajust vēju uz savas ādas. Laime ir iespēja parunāt ar saviem mīļajiem, kaut vai pa telefonu. Ja arī viņi nav rokas stiepiena attālumā, tu vari paņemt telefonu un runāt ar viņiem. Runā, kamēr viņi tev ir. Jo kādu dienu viņi var aiziet no tavas dzīves, un nav pat būtiski, vai pie citiem cilvēkiem, vai uz citu dimensiju, jo var aiziet uz neatgriešanos. Runā, kamēr mēs esam viens otram. Klusums reizēm ir tik biedējošs.

Skaudrā romantika.

Kaut arī tas ir bijis viens vakars, viens garš vakars, kas beidzas no rīta, tas būs bijis tā vērts – katras pavadītās, katras aizvadītās, katras izdzīvotās, izbaudītās sekundes vērts. Tas būs stāsts par vārdiem, kas sākumā nenāk pār lūpām, bet tad plūst neapturami. Tās būs atmiņas par mirkļiem tumšā zālē, kad brīžiem nespēj koncentrēties uz skatuvi, jo jūti blakus sēdošā cilvēka enerģiju un siltumu.

Stāsts turpinās 14.februāra karnevāliskā mīlētāju dienas gaisotnē Vecrīgā. Skan smiekli, steidz meitenes ar rozēm rokās. Aiziet eņģeļi ar baltiem spārniem. Amori. Pēc brīža no pretējās puses, kā satīrs smīnēdams nāk bezpajumtnieks ar spārniem rokās un neizpratni acīs. Bohēmisks karuselis ir iegriezies Vecrīgā. Tā ir paralēlā dzīve, kas aizslīd gar kafejnīcas logu. Krūzēs kūp kafija, kurā bārmenis iezīmējis mūžīgās mīlas simbolu atveidu. Saproti jau, kas tas pat īsti uz tevi neattiecas, bet ietekmējies taču. Un gribās lai viss būtu pa īstam.

Un atkal vārdi, tie tik viegli plūst pār lūpām, tie piepilda telpu. Gaiss sabiezē. Jau ar prātu apzinies, ka nevajag tā dvēseli atkailināt, ka tas sāpēs… nedrīkst nevienu tur ielaist, bet uzticies un runā, izrunā, norunā nost no sevis to melno, kas gadiem mocījis, žņaudzis, biedējis. Nav ne asaru, ne nopūtu. Ir tā kā ir. Viegli. Brīvi. Gribas tikt saprastai, uzklausītai. Vairāk jau ne uz ko neuzdrošinies cerēt. Ir smiekli, pārpratumi, atklāsmes. Un debesszilas acis, kurās gribas lūkoties, kurās noslīkt kā okeānā. Brīžiem ceļi nodevīgi trīc un aizlūst balss, bet saprāts pasniedz glābjošu roku un notur.

Un tad ir ceļš. Tas aizvijās miglā, cauru starojošajai Rīgai, pāri Vanšu tiltam, caur Ķīpsalas ieliņām, pāri Zundam, romantiska pastaiga, kas vainagojas ar kāpienu Dzegužkalnā. Jā, Dzegužkalns ar skatu uz naksnīgo, neparasti kluso Rīgu – tas ir kas īpašs. Viņš saka: “Būs ko pastāstīt mazbērniem!” Es atbildu: “Būs ko pastāstīt pašai sev, jo liekas, ka es sapņoju.”

Un šie Rīgas torņi un skursteņi, kuru siluetus var nomanīt cauri biezajai miglai; kuros viens no mums redz falliskos simbolus, bet…otra – vārtus uz nezināmo. Mans privātais Everests. Tas tagad tāds paliks vienmēr, tā pat kā Tapešu ielas atklāšana, operu ārijas otrā tramvaja pieturā. Semafori, ugunis un sliedes miglā. Ceļš uz nezināmo un neizdibināmo. Tas mirklis, kad gribas ko vairāk par vārdiem, par skatieniem, bet atkal: ir tā kā ir. Uzdrošināšanās. Sajūta, ka tas ir abpusēji. Ak šī mānīgā sajūta – sievietes būtība visu izlaiž caur sirdi. Un nav jau iemesla gaidīt ko vairāk…

Nākošā diena nāk ar jauniem aicinājumiem, bet…   Viss nav tik vienkārši.

Dievs, dod man spēku šodien šķirties bez asarām, kaut gan tās krājās kaklā un smeldz acīs. Dod mans spēku neparādīt, ka esmu tik viegli ievainojama.

Vai stāstam tiek pielikts punkts tieši šajā vietā, vai tas ir komats, vai daudzpunkts? Dzīve rādīs. Piedod, kaut kas mani tev sūtīja un ja tev mani nevajag, tad aiziešu prom pa miglā grimstošajām sliedēm un varbūt vēl kādu laiku mans vārds kā SAMSUNG reklāma lidos virs ūdeņiem un iznirs no miglas tavā apziņā. Jo mums bija šis garais vakars, kas ilga visu nakti. Paldies Tev par to, paldies arī par šķitumu, par ilūzijām, par fantāzijām un realitāti, par idejām.

Tāda ir dzīve vienubrīd tā nober tev priekšā visus dārgumus un jau pēc brīža nežēlīgiem slotas vēzieniem aizslauka tos projām. Tu vēl noliecies pēc pēdējās pērles un arī tā izrādās rīta rasa, miglas piliens, kas vienkārši izkūst tev rokā.