Pēc kā garšo vasara?

Varbūt vasarai ir dillēs vārītu vēžu garša? Bet varbūt tā nedaudz garšo pēc pikanā "Latvijas siera"? Vien no manas vasaras garšām paslēpta stikla burciņā - tas ir sviests ar zaļumiem no mūsu dārza. Arī pēc pastētes tā garšo:
ņēmu 0.5 kg vistu akniņu, sacepu tās ēdamkarotē sviesta kopā ar nelielu sīpolu. Kad bija gandrīz izcepšās, pielēju drusciņu šķidruma, pieliku 2 ķiploka zobiņus un pasautēju. Tikmēr otrā pannā izcepu 250 gr šampinjonu sagrieztu šķēlītēs. Tad akniņas ar visu šķidrumu sablenderēju, pierīvēju muskatriekstu(bez tā nu nekā šai ēdienā neiztikt!) tad pievienoju šampinjonus un burtiski 3 sekundes blenderēju, lai šampinjoni iemaisās pastētē. Tad liku pastēti traukā un atcerējos, ka mājās nav sviesta, ko izkausēt un pārliet pastētei.
Vēl šovakar vasaras garšu paspilgtināja auksts dzēriens ar ledu un zemenēm: mazajā dāmām tas bija minerālūdens, lielajām - Martini (diemžēl bez Džordža).

Mūsu mājas saldējuma fabrika - ar cukuru sablenderētas zemenes pārvēršas aukstā un ekoloģiskā gardumā!

Šodien līst un slinkums iet uz veikalu un dārzu, tāpēc pusdienas top no tā, kas pēc svētkiem ledusskapī aizķēries:
Pankūkas: 2 olas, biezpiens, rūgušpiens, milti, cukurs, 1 tējkarote cepamā puvera - uzjaucu vidēji biezu mīklu.
Piedevas:Lielu rabarbera kātu savāriju ar cukuru un kanēli kamēr izšķīst.
Zemenes sabenderēju ar cukuru.
Zem "cepures" ievelkas pipamētru tēja.

Mūsu vakariņās:pašu vārītā aukstā gaļa, dārzeņi ar mērcīti ( ķiploku ziedu pasta+krējums+ majonēze) un pašceptā rupjmaize. Par rupjmaizes recepti PALDIES draugiem.lv populārākajai kulinārei Lailai!

http://dra.lv/gHiBrK

Laika trūkums...mūžīgais...

Varētu padomāt, ka no 15.aprīļa, kad esmu še pēdējoreiz ko rakstījusi, dzīvoju citā realitātē....  Tagad nonācu pie atziņas, ka pie mana mūžīgā laika trūkuma nav vainīgs viens vai otrs darbs, bet gan neprasme izvērtēt prioritātes un saplānot savu laiku lietderīgi. Tāda karma - būt mūždien skrejošai. Arī darbiņi nekādi nav tapuši - vasara (lai arī stipri nosacīta) uz rokdarbiem neiedvesmo. Kaut gan, ir viens projekts, kuru, ja Jāņi būs tradicionālie - ar lietus gāzēm, centīšos īstenot un še atspoguļot.
 Arī par Marjanovu neko jaunu nedzird.

Atslēgu zaķis

Esmu tikusi pie jaunās darbavietas atslēgām, un protams radās vajadzībā pēc atslēgu zaķa.
Uzskicēju piegrieztni.

Tad palūkojos savā rokdarbu lādē.

Sameklēju visu nepieciešamo: filca audumu, acis, pērlītes degunam un krellēm, lentīti dekorēšanai, kontrastējošas krāsas diegu šūšanaimakšķerauklu ūsām.

Piegriežu divas detaļas, mugurpuses detaļu pārgriežu uz pusēm, lai veidoto kabatiņu.

Tad noformēju zaķa fasādi: piešuju acis, degunu, ūsas, krelles, rotājošo lentīti.

Tagad atliek sašūt visas detaļas kopā un atslēgu zaķis gatavs!

Sargi manas atslēgas, garausi!



Odessa, gaidi!

Все под рукой. Делай, что хочешь! Знаменитый богемный персонаж, герой многих российских культовых картин почувствовал воздух свободы...

http://www.ntv.ru/novosti/279920Nu ko, Fanojam par Odessu!

Darbīgā sestdiena

Šodien no džinsiem sašuvu Undīnei svārkus. Tāds darbiņš internetā tik bieži parādās, ka pamācību nemaz neievietošu, tik galarezultātu.

Izveidoju arī krelles. Ar Adīnas palīdzību. Es sašuvu auduma trubiņu, Adīna meta iekšā bumbiņas, es sēju ciet mezglus. Rezultāts mums patīk.

Un vēl - personalizēju nesen iegādāto cepuri:

Izgriezu no melnas un rozīgi baltas organzas aplīšus:

Tad apdedzināju to malas uz sveces, nedaudz izveidojot formu:

Tad sakārtoju apļus mazās puķītēs un vidučos iešujotpērlītes, piešuvu puķes pie cepures.

 Un te arī es -  jaunajā cepurē:

Kad uzliku cepuri galvā, sapratu, ka vajadzēja šut ziediņus vienu otram tuvāk. Varbūt pārtaisīšu, bet varūt nē...





Interesanti

Dmitrijs Marjanovs rāda savus braucamrīkus.