Kā man apnicis tas: vai manu vai... vaimandieviņ... dzīve pelēka,
šitā dzīve paiet garām, tur jau tie citi, ko nu es... es jau tā nevaru, neprotu,
nav man lemts... kāda garlaicība, kāda bezdarbība... un spogulis – grumbains kaut
kāds. Un dienas velkas kā pelēku aitu bari. Un lietus līst, sniegs snieg, saule
par karstu, vējš par asu. Un vēl tā valdība, un kaimiņi...
Un vēl, un vēl un vēl... Pazīstama aina, vai ne?
Un paši vaimanātāji taču it kā pauž vēlmi kaut ko mainīt (
protams, ņemsim vērā, ka starp vēlmes paušanu, un reālu darbību reizēm plešas nepārvarams
bezdibenis), jo ir ne tikai jābūt vēlmei, bet jāķeras pie darba. Kā teica
vecais labais optimists Edžus Liepiņš, kurš nu jau aizsaules dārzos eņģeļu
meitenēm ciskā kniebj: „Vajag tik rakt!”.
Nu ko mīļās draudzenes (dārgie draugi, piedodiet, pārsvarā
vēršos pie sugasmāsām) sāksim rakt, jo pavasaris galu galā vislabākais laiks,
lai sētu sēklu sagatavotā, zemē. Viens, divi, pirmais lāpstas dūriens:
- Dzīve- krāsainā- paiet garām – OK! Ķeram to aiz raibās pāva astes ciet. Te nu ir stingri jāizlemj, ko mēs vēlamies. Izvērtējot prioritātes, parasti izrādās, ka visas vēlmes ir pakārtotas, savā starpā saistītas. Lai dabūtu labāku darbu nepieciešama izglītība. Lai apskatītos pasauli, vajag pārdomātu plānu un kādu lieku naudas summu kontā. Kur ņemam- jaunajā, labajā darbā. Lai izklaidētos, vajag draugus.
- Hmmm... ceļojumā gan tuvā, gan tālā nepatiks doties vienatnē, tātad ķeramies pie attiecību revīzijas. Vientulība der tikai tad, ja gribi netraucēti grāmatu palasīt un pumpas uz deguna izspiest. Tā, kas tad mums ir- draudzenes sen nav redzētas? Jā, un kad tad tu ar viņām pēdējo reizi tikies, tā pat vien, uz kafijklačiņu? Attiecības ir jākopj. Tā kā tver vien mobilo un zvani.
- Attiecību revīzija -part two: mīļotais cilvēks, otrā pusīte, partneris - sauciet viņu kā gribiet, bet sauciet! Ja nav – dodiet skaidru norādījumu visumam- man vajag tādu un tādu, tautība, rase, izskats, darbs, hobiji, domu platforma- jo precīzāk noformulēsiet savu sapņu tēlu, jo reālāks viņš nostāsies jūsu priekšā. Tikai te nu jāprot iegūto novērtēt, pieturēt un paturēt. Nespēlēties ar likteni, ar jūtām, ticēt sev un otram cilvēkam. Un kopīgi būvēt savu pasauli. Re nu, atkal darbiņš.
- Vajadzīgas arī divas revīzijas sevī- iekšējā un ārējā. Spogulis rāda tādu bildi, kas neiepriecina pašu. Nu protams, ja nemīli sevi, kā lai citi tevi iemīl? Laiks saukt palīgā frizieri, kosmetologu, dietologu, drēbnieku - vai vienkārši savu stingro apņemšanos darīt visu iespējamo savā labā. O, jā, par šo punktu es varu daudz dalīties pieredzē, bet to labāk privāti ;)
- Iekšējā revīzija vissmagākā. Ja pārāk detalizēti ieskatīsies sevī, tad var atrasties darbiņš psihiatram, tāpēc tik dziļi nelienam. Laiks noformulēt savu viedokli būtiskās lietās, tikt galā ar skaudību – tātad: iegūstu skaužamās lietas arī sev skat, iepriekšējos punktus- jauna kleita, labs darbs, lieliskais vīrietis- tādā vai citādā secība. Tikt galā ar greizsirdību – nu saņemies beidzot un paprasi, kā tur īsti ir ar to garkājaino blondīni, un redzēsi, ka tas ir tikai tavas greizās sirds radīts tēls. Tikt galā ar zemu pašvērtējumu un cietējas sindromu visbiežāk palīdz draugi- sapurina, paslavē un ja nebeidz dumji runāt, arī iešauj pa muti, ir tādas māsas kaijas. Tikt galā ar pāri plūstošo mīlestību – nu atrodi kam to dāvāt – kaut vai paņem mīluli no dzīvnieku patversmes. Tikt galā ar to un šo un vēl kaut ko.... bet var jau būt, ka tā ir tava unikālā dzīves pozīcija un ja netraucē tev un citiem, tad saglabā kā rozīnīti.
- Par garīgo barību – ne tikai akadēmiskā izglītība ir svarīga, jo vairāk tavus uzskatus, dzīves platformu palīdz veidot filmas, grāmatas, mūzika, apceļotās vietas. Un svarīgas ir emocijas, svarīgs iespaids ko tas uz tevi atstāj, pārdomas, kas rodas. Tikai te jāuzmanās, jo ne mazums cilvēku TV seriālu varoņus ir padarījuši par savu ģimeni, ar tiem kopā ceļas un guļās, raud par Luisa Alberto nodevību, ir sašutuši par Marijas vieglprātību, bet ar prieku sagaida viņas bērnu un tā 105 sērijās. Un savai dzīvei neatliek laika.
- Par politiku, nu par to jau visi tagad visi runā, tā pat jau neko jaunu ( vai radikālu nepateikšu) tikai tiem, kas vienmēr nemierā ar valsti, atgādināšu vārdus, ko savā inaugurācijas ceremonijā teica Dž.F.Kenedijs «Neprasi, ko tava valsts tev var dot, prasi, ko tu pats vari darīt savas valsts labā.» Tā vienkārši.
Protams, ceļš no
vaimanātājas līdz brīvai personībai ir sarežģīts, jo vēl jāiemācās uzsmaidīt
sev, un nīgrajai kaimiņienei uz soliņa, kas visu par tevi zina vislabāk. Jāpaceļ
galva, jāiztaisno pleci: vēders uz iekšu,
krūtis uz priekšu. Nu, sajuti spārnus? Sajuti, ka tev ir roka pie kā turēties,
plecs uz kā izraudāties? Tu esi skaista, iekārojama, gudra, pašapzinīga, mīloša
un mīlēta. Ieelpoji pavasara gaisu, sajuti vēju uz savas ādas? Ieraudzīji pasauli
spožu krāsu, neparastu skaņu un burvīgu
cilvēku pārpilnu. Sajuti to ar visām maņām? Un tagad uz priekšu, plašiem soļiem baudīt
savu, nevis izdomātu dzīvi!
