Paldies tiem, kas sekoja! Kāds dzīves posms ir noslēdzies un jaunu ierakstu šeit vairs nebūs. Ja gribi tālāk būt kopā ar mani, tad zini, jau krietnu laiciņu ir : http://vetrogonka.blogspot.com/
Tiekamies tur!

Tango

Dzīve ir kā tango: vienmēr vajadzīgi divi, un reizēm nākas atkāpties, lai ietu uz priekšu. (M.Vaita)

Lai kā tango paceļ debesīs, bet deja jāsāk tepat uz grēcīgās zemes. Diviem, duetā. Tas nu pilnīgi noteikti nav solo numurs, jo kāda gan jēga izdzīvot kaislību vienatnē.

Ir jāieklausās otra vārdos , sirdspukstos un elpā. Ja sirdis nepukst vienā ritmā, ja soļi neiet vienā taktī - vai tad abi dejo vienu deju? Izdejo vienu ritmu?

Nevar gribēt dejot tango, nevar filozofēt par tango dejošanu ir vienkārši jādejo. Jābūt laikam, lai to darītu, jo laika mums ir tik cik ir, ne vairāk, ne mazāk kā 24 stundas diennaktī. Un vairāk tā nebūs, nekad.
Ir ritms, ir spēle, bet ir arī atbildība – par saviem soļiem, saviem vārdiem un laiku... Par lēmumiem. Svarīgi īstajā brīdī pasniegt roku, lai kādi papēži neaizklaudz prom pa tukšajām ielām.
Jā vai nē.

par sajūtām, jūtām un acīm, kuras nemelo

Paies pāris dienas, tu atkal pazvanīsi, pacilāts, iedvesmots pēc padarītajiem darbiem. Stāstīsi man, par to, ko esi paveicis, kādus cilvēkus saticis. Jā, varbūt arī pieminēsi to, kas nepatīkams bijis, tā garāmejot. Bet to, kā jūties, kas darās tavā sirdī, to jau neteiksi. Visticamāk, par manām gaitām virspusēji pajautāsi, pat nenoklausoties līdz galam. Atkal būsi par kaut ko man svarīgu piemirsis. Un tev tas liksies tikai normāli, jo tāds tu esi- tev nepiemīt empātija ne vismazākajā mērā. Tu nespēj saprast, kāpēc tava vairāku dienu klusēšana mani uztrauc, tu nevari pat iedomāties, kā reizēm mani sāpini. Bet dzirdot tavu balsi, redzot tevi, viss sāpīgais aizmirstas. Es atkal gaidu to mirkli, kad redzēšu tavas acis, kad tavs skatiens izteiks visu un varēšu nedomāt par tavu rīcību, par izteiktajiem vārdiem. Jo acis nespēj samelot. Tās neprot. Arī tu nemelo. Tu noklusē.
Visticamāk, tā arī nekad nenoformulēsi, kas es tev esmu. No attiecībām, no jūtām tu baidies, bet laikam jau arī neapzinies, ka var būt labāk, siltāk, stabilāk... savādāk. Tev nav tādas pieredzes. Tā vien šķiet, ka neviena sieviete tevi pa īstam nav mīlējusi. Tā sirsnīgi, tā patiesi. Tu meklē kaisli attiecībās. Vai esi redzējis sērkociņu? Cik īss ir liesmas mūžs? Visbiežāk tā ir – uzšvirkst, kvēlo vien mirkli un apdziest. Ja nu vienīgi tas neaizkur kādu mūžīgo uguni, bet tā ir ilūzija. Mīlestība man šķiet saprotamāka. Ar tiem skaistajiem kopā būšanas mirkļiem, kad nevajag pat vārdus, pietiek sajust otra siltumu blakus un klusēt. Vai tu maz zini, ko nozīmē būt blakus otram, kā stiprajam plecam, uz kura var uzlikt galvu un paklusēt? Vai tev nekad nav gribējies būt mīlētam, izbaudīt šo sajūtu, kad kāds par tevi rūpējas, domā? Vienmēr, ne tikai tad, kad iekrīt kāds brīvs brīdis... Tu baidies, ka kāda metīsies tevi pārveidot, iegrožot, regulēt. Nē, tevi vienkārši vajag iemācīt pieņemt to, ko tev dod cilvēki un dzīve. Atrast tos saskares punktus starp savu prātu, sirdi un cilvēkiem kas tevi mīl. Atslābināties ... Izbaudīt mīlestības gaišo starojumu.

Rēzekne. Trīs simboli.

Šodien gadījās brīvs laiks Rēzeknē un ejot pa pilsētu domāju par šiem trim simboliem: Latgales Māru, Dievmāti un kareivi- atbrīvotāju. Katram no tiem sava vēsture, sūtība, ideoloģija un mesidžs. Katram- savi svētki, savas dziesmas, savi karogi. Savi piekritēji un noliedzēji.
Bet kā tad ir ar mani pašu? Secināju, ka man ir pieņemams līdzsvars, kad neviens nebrēc, ka viņa patiesība ir vienīgā īstā, ka viņš ir patiesības pravietis augstākajā instancē, idejiskais- pārākajā pakāpē. Kamēr kāds ar savu ideju neiespaido manu privāto teritoriju, neliek atzīt tikai viņa idejas, nelaupa man izvēles brīvību, jā un patiesībā brīvību visās šī vārda nozīmēs. Pielūdziet ko gribiet, mīliet ko gribiet, bet neuzspiediet to citiem. Esmu toleranta, bet ar nosacījumu, ka arī citām pusēm tādām jābūt.

Ja vien tev to vajag!

Nebaidies sapņot.

Sapņus tev neviens neatņems. Piemēri sev ģenerāļa uzplečus, diriģenta fraku, vakartērpu smalku vai skaistuma karalienes kroni. Ieraugi sevi uz skatuves, ringā, starmešu gaismā, uz glancētu žurnālu vāka. Sajūti veiksmes garšu, panākumu smaržu, zelta grašu skaņu. Galu galā- sadzirdi uzvaras maršu. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies cerēt.

Tev viss izdosies. Tu būsi veiksmīgs, vesels, turīgs, mīlēts un saprasts. Visas durvis tev būs atvērtas, visi mezgli atraisīsies, visi ceļi būs gludi un vedīs tur kur vajag. Bet nepaļaujies uz cerību vien, rīkojies. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies ticēt.

Ticēt sev, ticēt augstākam spēkam, Dievam, dabai, Kosmosam. Ticēt laipnajiem kaimiņiem, izpalīdzīgajiem draugiem, noslēpumainajiem svešiniekiem, mīlestībai no pirmā acu skatiena. Ticēt veiksmīgai apstākļu sakritībai, likteņa rokai, astrologa prognozei. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies riskēt.

Likt visu uz vienas kārts, teikt pareizos vārdus. Iet tur, kur pavēl prāts un liek sirds. Būt kopā ar cilvēkiem, kurus ne visi saprot un atbalsta. Atbrīvojies no aizspriedumiem par sevi un citiem. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies domāt.

Lai cik reizēm miglā tītas un nereālas liekas tavas domas, tajās ir gan racionālisma grauds un tavs personīgais viedoklis. Un ne tikai domā, runā par to, aizstāvi savu viedokli, nebaidies tikt sadzirdēts. Palaid savu domu Kosmosā, lai materializējas. Nebaidies no kritikas -oponenti mums doti prāta asināšanai un domas skaidrībai. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies mīlēt.

Mīlēt dzīvi, mīlēt cilvēkus sev blakus. Mīlēt mazus bērnus, dzīvniekus, kino, jūru un vētru. Mīlēt konkrētu cilvēku. Cienot otra cilvēka jūtas. „Šeit un tagad” un bez nosacījumiem. Mīlēt esošos, bijušos un tos kas uz mums no mākoņa maliņas raugās.  Dāvāt saviem mīļajiem daļu no sevis, savu laiku. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies tikt pamanīts.

Izdalies no masas, ar domām, darbiem. Izcelies ar savu runu, izskatu, attieksmi. Apzinies savus resursus, savu spēku un vājumu. Neuztraucies, ka esi citādāks. Tie, kam tas būs nozīmīgi- sapratīs. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies būt pozitīvs.

Vairo labestību sev apkārt. Uz naidu atbildi ar smaidu. Labs joks atkausē ledu, trāpīga vārdu spēle dara tevi interesantu citu acīs. Pie tava pozitīvā pola cilvēki pievilksies. Smejies no sirds un apkārtējie smiesies tev līdzi. Pārsteidz cilvēkus ar labiem vārdiem, domām un darbiem. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies mācīties.

Mācīties mūža garumā. Mācīties no skolotājiem, no draugiem un ienaidniekiem. Mācīties no savām un citu kļūdām. Lēkt ar izpletni, gleznot, apgūt spāņu valodu. Šai pasaulē ir tik daudz interesantā, neapgūtā, neizbaudītā. Ej un meklē! Ja vien tev to vajag!

Nebaidies svinēt.

Svinēt kalendārā ierakstītos datumus, un sirdī rakstītos- pirmo tikšanos, ledus iešanu. Svinēt uzvaru, savus un tuvo cilvēku panākumus. Svinēt publiski, draugu lokā vai vientulībā. Svinēt dziedot himnu. Svinēt dejojot lietū. Svinēt ar asarām acīs. Svinēt dzīvi. Par spīti visam un visiem. Ja vien tev to vajag!

Nebaidies būt laimīgs.

Jo tieši to tev vajag. Ietinies mūzikas skaņās, rūgtenās kafijas smaržā, mīļotā cilvēka apskāvienos. Izkūsti mīlestības saules staros, saplūstot vienā veselumā ar mīļoto cilvēku. Sajūti sauli un vēju un lietus lāšu dārdoņu uz palodzes, putnu dziesmas, varavīksni. Drošības sajūtu, ko dod draugu atbalsts. Visas tās globālās lietas un sīkās nejaušības, kas dara dzīvi skaistu. Pamosties no rīta ar apziņu - es esmu laimīgs cilvēks. Ieskaties savās acīs un sirdī, nenobīstoties no t,ā ko tur ieraudzīsi.  Un nemelo pats sev. Nenodod pats sevi – savus ideālus, ilūzijas un centienus.

Nebaidies saprast ko tev īsti vajag – jo tas veido tavu dzīvi. Vienīgo. Patieso. To kas tev ir.

I.K.  05.05.2014.         

ekspromts

Pasaule drusciņ sajūk prātā,
Un aprīlī ievas zied.
Bet zvaigznes miedz ar aci:
"Laiks gulēt iet!"

Ievas zied...

Vijas Celmiņas gleznās raugoties

Mēs raugoties zvaigžņotajās debesīs katrs saskatām kaut ko citu. Tas atkarīgs gan no skatītāja vecuma, gan dzīves pieredzes. Bērnībā mēs redzam to lielo un neparasti vilinošo pasauli, ko gribas tvert ar visām maņām, izpētīt, apjaust, iekarot.

Romantiķi tur redz savas mīlestības zīmes un apliecinājumus, pragmatiķi – zvaigznāju robežas, baltos pundurus, sarkanos milžus, melnos caurumus. Katram savs, jo katrs jau redz tikai to, ko vēlas saskatīt.

Kādam zvaigžņotā debess, šķiet, kā cilvēku attiecību modelis. Mēs pašaujamies viens otram garām kā komētas. Zvaigznes pa gabalu šķiet tālas un aukstas... bet ja pienāktu tuvāk- vai viss mainītos?

Bet varbūt zvaigznes ir zelta dālderi, ko Kosmoss mums dāvā? Tik jāraugās, vai starp tiem arī nav Jūdasa graši – karmiskā alga.

Zvaigžņotā debess, ar mākslinieces meistarīgo roku, pārnesta gleznā un ierāmēta, aicinoši raugās manī no sienas. Gribas tur ienirt uz brīdi, atslēgties, aizmirsties. Man šīs zvaigznes šķita siltas, saprotošas Kosmosa sūtnes, kas cauri gaismas gadiem dāvā mums savus stāstus. Tādas mierīgas un iedrošinošas patiesības: par mirkli un mūžību, par spēju novērtēt to mirkli, kas man dots. Un par to, ka reizēm gribās, lai šim mirklim ir mūžības laiks.

Zvaigznes lika man padomāt, kās tad īsti esmu: optimistiski – reālistiskā – romantiķe, ar kājām cieši zemē, bet ar skatu zvaigznēs. Vai varbūt mūžīgais bērns, kas gaida nokrītam zvaigzni, lai klusi nočukstētu savu vēlēšanos?

Glezna ir pat nedaudz hipnotizējoša... Laiks iziet no tās, atkāpties, distancēties un ienirt ikdienā. Nē, tomēr neizdodas, jo blakus kāds stāv un rāda: „Redzi, re kur kaija...”