Paies pāris dienas, tu atkal pazvanīsi, pacilāts, iedvesmots pēc padarītajiem darbiem. Stāstīsi man, par to, ko esi paveicis, kādus cilvēkus saticis. Jā, varbūt arī pieminēsi to, kas nepatīkams bijis, tā garāmejot. Bet to, kā jūties, kas darās tavā sirdī, to jau neteiksi. Visticamāk, par manām gaitām virspusēji pajautāsi, pat nenoklausoties līdz galam. Atkal būsi par kaut ko man svarīgu piemirsis. Un tev tas liksies tikai normāli, jo tāds tu esi- tev nepiemīt empātija ne vismazākajā mērā. Tu nespēj saprast, kāpēc tava vairāku dienu klusēšana mani uztrauc, tu nevari pat iedomāties, kā reizēm mani sāpini. Bet dzirdot tavu balsi, redzot tevi, viss sāpīgais aizmirstas. Es atkal gaidu to mirkli, kad redzēšu tavas acis, kad tavs skatiens izteiks visu un varēšu nedomāt par tavu rīcību, par izteiktajiem vārdiem. Jo acis nespēj samelot. Tās neprot. Arī tu nemelo. Tu noklusē.
Visticamāk, tā arī nekad nenoformulēsi, kas es tev esmu. No attiecībām, no jūtām tu baidies, bet laikam jau arī neapzinies, ka var būt labāk, siltāk, stabilāk... savādāk. Tev nav tādas pieredzes. Tā vien šķiet, ka neviena sieviete tevi pa īstam nav mīlējusi. Tā sirsnīgi, tā patiesi. Tu meklē kaisli attiecībās. Vai esi redzējis sērkociņu? Cik īss ir liesmas mūžs? Visbiežāk tā ir – uzšvirkst, kvēlo vien mirkli un apdziest. Ja nu vienīgi tas neaizkur kādu mūžīgo uguni, bet tā ir ilūzija. Mīlestība man šķiet saprotamāka. Ar tiem skaistajiem kopā būšanas mirkļiem, kad nevajag pat vārdus, pietiek sajust otra siltumu blakus un klusēt. Vai tu maz zini, ko nozīmē būt blakus otram, kā stiprajam plecam, uz kura var uzlikt galvu un paklusēt? Vai tev nekad nav gribējies būt mīlētam, izbaudīt šo sajūtu, kad kāds par tevi rūpējas, domā? Vienmēr, ne tikai tad, kad iekrīt kāds brīvs brīdis... Tu baidies, ka kāda metīsies tevi pārveidot, iegrožot, regulēt. Nē, tevi vienkārši vajag iemācīt pieņemt to, ko tev dod cilvēki un dzīve. Atrast tos saskares punktus starp savu prātu, sirdi un cilvēkiem kas tevi mīl. Atslābināties ... Izbaudīt mīlestības gaišo starojumu.
.jpg)
