piektdiena, 2007. gada 30. novembris
ceturtdiena, 2007. gada 29. novembris
Atklājumi kopdzīvē ar vīrieti...
* Pirmais atklājums: viņš ir.
* Otrais atklājums: viņš vienmēr grib ēst! Kafija un mandarīns brokastīs viņu neapmierināja. Mājās parādījās manis neieredzēti produkti: sviests, speķis, cukurs, šņabis, makaroni. Majonēzes reitings uzlēca līdz debesīm. Sieviešu žurnālos es sāku pievērst uzmanību kulinārijas receptēm. Bet mūžīgais jautājams “Ko pagatavot vakariņās?” mani satrieca vairāk par “būt vai nebūt”. Es no niknuma kvēloju. Es bez pārtraukuma kaut ko cepu, vārīju, rīvēju un garšoju. Es pieņēmos svarā par trīs kilogramiem. Mīļotais vienmēr bija gatavs kaut ko apēst. Kad viņš ar frāzi: "Vai mums ir kas garšīgs?" skatījās ledusskapī 10 minūtes pēc pusdienām, man viņam gribējās iespert. Un aizcirst durvis. Es sapņoju, lai veikalu plauktos parādītos produkti ar uzrakstu: "Vīriešu ēdiens. 10 kg." Nopirki, un diena brīva.
* Trešais atklājums: viņš slēpa zeķes. Ceru, ka ne no manis. Nē, nu tas, ka viņš tās valkāja, protams, man nebija noslēpums. Manu acu priekšā viņš nelietoja autus un nestaigāja basām kājām. Viņš izmantoja pēdējos civilizācijas sasniegumus tekstilrūpniecībā, bet… atnācis no darba, viņš pirmām kārtām atrada klusāku vietiņu un tur, kā tāds kāmītis, pirms tam satinis mazā kamolītī, paslēpa zeķes. Un nekāda iespaidošana nelīdzēja, lai šie “pierādījumi” tiktu nogādāti vismaz līdz vannasistabai. Ar maniakālu stūrgalvību mans mīļais glabāja zeķes zem dīvāna, zem krēsla un, liekas, bija gatavs noplēst grīdas līstes, lai tikai tur varētu noglabāt savus dārgumus.
* Ceturtais atklājums: viņš rakstīja testamentu katru reizi, kad viņam sāpēja zobs vai sākās iesnas. Viņš stenēja, uhināja un īdēja kā ievainots bizonis. Pēc vārda “poliklīnika” izdzirdēšanās viņam sākās smakšanas lēkmes un viņš klauvēja pie manas žēlsirdības, lūdzot viņu piebeigt lai tikai izbēgtu necilvēciskām mokām. Turot mani pie rokas, viņš cēlsirdīgi deva padomu pirms pārdošanas pārkrāsot veco opeli. Un, kā jau īsts vīrietis, aizturot raudas pirms nāves, šķīrās no sev sirdij tik mīļām lietām: mūzikas diskiem, mobilā telefona un avīzes “Sports”.
* Piektais atklājums: viņš prata klusēt. Viņš spēja veselu vakaru nosēdēt, blenžot televizora ekrānā un neizdvest ne vārda. Ja viņam dotu vaļu – viņš, cilvēks, kurš zināja divas valodas un kuram bija augstākā izglītība, iegrožotu saziņu ar mani trīs frāzēs: a) “labrīt, dārgā”, b) “kas mums ir vakariņās, mīļā”, c) “nāc pie manis…” Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņa sarunas ar māti un saviem paziņām arī neizcēlās ar īpašu daiļrunību. Bet viņa attiecības ar labāko draugu balstījās uz kopīgu futbola spēļu skatīšanos un iespaidīgu komentāru birdināšanu: - Piespēli, padod piespēli, es teicu! - Nu mēsluvabole. - Andri, padod alu…
* Sestais atklājums: spējot dienām klusēt, viņš necieta klusumu. Šo paradoksu es tā arī nespēju saprast. Nepietiek ar to, ka muzikālajam centram viņš pieskārās biežāk nekā man, viņš nekad neatrāvās no televizora, pārslēdzot kanālus gaismas ātrumā. No sākuma līdz beigām mans mīļais skatījās tikai ziņas un sporta pārraides. Visu pārējo laiku viņš spaidīja pulti. Bildītes uz ekrāna zibsnīja kā mežonīgā kaleidoskopā. Man no tā reiba galva. Un nedod dievs nejauši nostāties uz līnijas starp viņu un televizoru. Momentā sekoja ass, diplomātisks demaršs: “Paej nost no ekrāna!”
* Septītais atklājums: viņš greizsirdīgi sargāja savu teritoriju. Viņa īpašumā skaitījās: a) vieta pie galda, b) mīļākais krēsls.
Pat viesi nedrīkstēja sēdēt uz viņa ķeblīša virtuvē. Un nabaga kaķis kā lode izlidoja no mīkstā krēsla, tikai izdzirdot pazīstamos smagos soļus.
Es robežas nepārkāpu. Sievišķīgā intuīcija man teica priekšā, ka labāk netīkot uz vīrieša troni, viņa svēto krūzīti un majestātiskajām čībām. Turpretī var paslēpt nīstās hanteles vai pat nodot tās metāllūžņos – mans dārgais sportists vērtīgo mantu zudumu diez vai pamanītu.
* Astotais atklājums: uzraudzība un kontrole.
* Ar ko tu runāji pa telefonu?
* Kas ir tas briļļainais tips fotogrāfijā?
* Kur biji no četriem līdz pieciem?
* No kurienes tev šie auskari?
* Otrais atklājums: viņš vienmēr grib ēst! Kafija un mandarīns brokastīs viņu neapmierināja. Mājās parādījās manis neieredzēti produkti: sviests, speķis, cukurs, šņabis, makaroni. Majonēzes reitings uzlēca līdz debesīm. Sieviešu žurnālos es sāku pievērst uzmanību kulinārijas receptēm. Bet mūžīgais jautājams “Ko pagatavot vakariņās?” mani satrieca vairāk par “būt vai nebūt”. Es no niknuma kvēloju. Es bez pārtraukuma kaut ko cepu, vārīju, rīvēju un garšoju. Es pieņēmos svarā par trīs kilogramiem. Mīļotais vienmēr bija gatavs kaut ko apēst. Kad viņš ar frāzi: "Vai mums ir kas garšīgs?" skatījās ledusskapī 10 minūtes pēc pusdienām, man viņam gribējās iespert. Un aizcirst durvis. Es sapņoju, lai veikalu plauktos parādītos produkti ar uzrakstu: "Vīriešu ēdiens. 10 kg." Nopirki, un diena brīva.
* Trešais atklājums: viņš slēpa zeķes. Ceru, ka ne no manis. Nē, nu tas, ka viņš tās valkāja, protams, man nebija noslēpums. Manu acu priekšā viņš nelietoja autus un nestaigāja basām kājām. Viņš izmantoja pēdējos civilizācijas sasniegumus tekstilrūpniecībā, bet… atnācis no darba, viņš pirmām kārtām atrada klusāku vietiņu un tur, kā tāds kāmītis, pirms tam satinis mazā kamolītī, paslēpa zeķes. Un nekāda iespaidošana nelīdzēja, lai šie “pierādījumi” tiktu nogādāti vismaz līdz vannasistabai. Ar maniakālu stūrgalvību mans mīļais glabāja zeķes zem dīvāna, zem krēsla un, liekas, bija gatavs noplēst grīdas līstes, lai tikai tur varētu noglabāt savus dārgumus.
* Ceturtais atklājums: viņš rakstīja testamentu katru reizi, kad viņam sāpēja zobs vai sākās iesnas. Viņš stenēja, uhināja un īdēja kā ievainots bizonis. Pēc vārda “poliklīnika” izdzirdēšanās viņam sākās smakšanas lēkmes un viņš klauvēja pie manas žēlsirdības, lūdzot viņu piebeigt lai tikai izbēgtu necilvēciskām mokām. Turot mani pie rokas, viņš cēlsirdīgi deva padomu pirms pārdošanas pārkrāsot veco opeli. Un, kā jau īsts vīrietis, aizturot raudas pirms nāves, šķīrās no sev sirdij tik mīļām lietām: mūzikas diskiem, mobilā telefona un avīzes “Sports”.
* Piektais atklājums: viņš prata klusēt. Viņš spēja veselu vakaru nosēdēt, blenžot televizora ekrānā un neizdvest ne vārda. Ja viņam dotu vaļu – viņš, cilvēks, kurš zināja divas valodas un kuram bija augstākā izglītība, iegrožotu saziņu ar mani trīs frāzēs: a) “labrīt, dārgā”, b) “kas mums ir vakariņās, mīļā”, c) “nāc pie manis…” Taisnības labad gan jāpiebilst, ka viņa sarunas ar māti un saviem paziņām arī neizcēlās ar īpašu daiļrunību. Bet viņa attiecības ar labāko draugu balstījās uz kopīgu futbola spēļu skatīšanos un iespaidīgu komentāru birdināšanu: - Piespēli, padod piespēli, es teicu! - Nu mēsluvabole. - Andri, padod alu…
* Sestais atklājums: spējot dienām klusēt, viņš necieta klusumu. Šo paradoksu es tā arī nespēju saprast. Nepietiek ar to, ka muzikālajam centram viņš pieskārās biežāk nekā man, viņš nekad neatrāvās no televizora, pārslēdzot kanālus gaismas ātrumā. No sākuma līdz beigām mans mīļais skatījās tikai ziņas un sporta pārraides. Visu pārējo laiku viņš spaidīja pulti. Bildītes uz ekrāna zibsnīja kā mežonīgā kaleidoskopā. Man no tā reiba galva. Un nedod dievs nejauši nostāties uz līnijas starp viņu un televizoru. Momentā sekoja ass, diplomātisks demaršs: “Paej nost no ekrāna!”
* Septītais atklājums: viņš greizsirdīgi sargāja savu teritoriju. Viņa īpašumā skaitījās: a) vieta pie galda, b) mīļākais krēsls.
Pat viesi nedrīkstēja sēdēt uz viņa ķeblīša virtuvē. Un nabaga kaķis kā lode izlidoja no mīkstā krēsla, tikai izdzirdot pazīstamos smagos soļus.
Es robežas nepārkāpu. Sievišķīgā intuīcija man teica priekšā, ka labāk netīkot uz vīrieša troni, viņa svēto krūzīti un majestātiskajām čībām. Turpretī var paslēpt nīstās hanteles vai pat nodot tās metāllūžņos – mans dārgais sportists vērtīgo mantu zudumu diez vai pamanītu.
* Astotais atklājums: uzraudzība un kontrole.
* Ar ko tu runāji pa telefonu?
* Kas ir tas briļļainais tips fotogrāfijā?
* Kur biji no četriem līdz pieciem?
* No kurienes tev šie auskari?
Atbildes: ar draudzeni
mans brālis;
frizētavā;
tu uzdāvināji.
* Devītais atklājums: es vairs nevarēju stundām gulēt aromātiskajās vannās. Mans deviņdesmitkilogramīgais zaķītis par katru cenu centās iekļūt telpā. Te viņam steidzami bija nepieciešama zobu suka. Te asa vajadzība apskatīt jau divus mēnešus pilošo krānu. Te interesēja, vai viņš ievietosies vienā vannā kopā ar mani un cik daudz ūdens izspiedīs Arhimēda likums. Te viņam pēkšņi bija kļuvis skumīgi vienam un viņš dīdijās gar durvīm, klauvējot pie manas sirdsapziņas: “Es ciešu no saskarsmes trūkuma!” Taču man atlika tikai iziet, kā cietušais tūlīt atgriezās savā krēslā. “Ei, un kā tad ar Arhimēda likumu?” jautāju. “Ieiešu dušā,” attrauca mīļais un iebadīja degunu avīzē.
* Desmitais atklājums: viņam auga bārda. Auga, protams, arī līdz tam laikam kad sākām dzīvot kopā. Taču agrāk uz randiņiem viņš nāca gludi skuvies. Tagad redzēju viņu gandrīz cauru diennakti… Man sāka lobīties āda uz sejas.
* Vienpadsmitais atklājums. Viņš neatcerējās mūsu svētku datumus!!! Nemaz. Amnēzija. Izlases veida zudumi atmiņā. Viņš atcerējās Bastīlijas ieņemšanu, auto tehniskās apskates dienu. Un dienu, kad viņu iesauca armijā. Taču mana dzimšanas diena nu nekādi nespēja nostiprināties nevienā no divām viņa puslodēm. Kaut gan, es domāju, viņš palaistu garām arī Jauno gadu, ja nebūtu vispārīgās ažiotāžas masu saziņas līdzekļos. Un uz ielas. “Uz ielām parādījušās tantes ar eglītēm. Laiks pirkt šampanieti,” tika dziļdomīgi secināts.
* Divpadsmitais atklājums: viņš izrādījās briesmīgi nepraktisks. Viņš nemācēja plānot mūsu budžetu. Aizejot pēc pārtikas, viņš atnesa piecas pudeles alus, čipsu paku un saldējumu. Kautrējās ņemt atlikumu. Tirgū nemācēja kaulēties. Pirka visu, ko iesmērēja tirgus sievas. Un vienreiz kartupeļu vietā atnesa rozes. Es tikai nopūtos. “Es tevi mīlu,” teica viņš, sniedzot ziedus.
* Divpadsmitais ar pusi atklājums: viņš mani mīl. Vispār dzīve ar vīrieti ir kā šaha spēle. Nemitīga sacensība ar nerakstītiem, neskaidriem noteikumiem. - Tā zirgs neiet. - Muļķīte... kā tad tas iet? - Divi lauciņi uz priekšu, viens sāņus. - Lai kaimiņš tā iet. Es iešu tā… - Kopš kura laika tādi noteikumi? - Kopš pagājušās minūtes… - Es teicu! - Ej, mīļā…
* Devītais atklājums: es vairs nevarēju stundām gulēt aromātiskajās vannās. Mans deviņdesmitkilogramīgais zaķītis par katru cenu centās iekļūt telpā. Te viņam steidzami bija nepieciešama zobu suka. Te asa vajadzība apskatīt jau divus mēnešus pilošo krānu. Te interesēja, vai viņš ievietosies vienā vannā kopā ar mani un cik daudz ūdens izspiedīs Arhimēda likums. Te viņam pēkšņi bija kļuvis skumīgi vienam un viņš dīdijās gar durvīm, klauvējot pie manas sirdsapziņas: “Es ciešu no saskarsmes trūkuma!” Taču man atlika tikai iziet, kā cietušais tūlīt atgriezās savā krēslā. “Ei, un kā tad ar Arhimēda likumu?” jautāju. “Ieiešu dušā,” attrauca mīļais un iebadīja degunu avīzē.
* Desmitais atklājums: viņam auga bārda. Auga, protams, arī līdz tam laikam kad sākām dzīvot kopā. Taču agrāk uz randiņiem viņš nāca gludi skuvies. Tagad redzēju viņu gandrīz cauru diennakti… Man sāka lobīties āda uz sejas.
* Vienpadsmitais atklājums. Viņš neatcerējās mūsu svētku datumus!!! Nemaz. Amnēzija. Izlases veida zudumi atmiņā. Viņš atcerējās Bastīlijas ieņemšanu, auto tehniskās apskates dienu. Un dienu, kad viņu iesauca armijā. Taču mana dzimšanas diena nu nekādi nespēja nostiprināties nevienā no divām viņa puslodēm. Kaut gan, es domāju, viņš palaistu garām arī Jauno gadu, ja nebūtu vispārīgās ažiotāžas masu saziņas līdzekļos. Un uz ielas. “Uz ielām parādījušās tantes ar eglītēm. Laiks pirkt šampanieti,” tika dziļdomīgi secināts.
* Divpadsmitais atklājums: viņš izrādījās briesmīgi nepraktisks. Viņš nemācēja plānot mūsu budžetu. Aizejot pēc pārtikas, viņš atnesa piecas pudeles alus, čipsu paku un saldējumu. Kautrējās ņemt atlikumu. Tirgū nemācēja kaulēties. Pirka visu, ko iesmērēja tirgus sievas. Un vienreiz kartupeļu vietā atnesa rozes. Es tikai nopūtos. “Es tevi mīlu,” teica viņš, sniedzot ziedus.
* Divpadsmitais ar pusi atklājums: viņš mani mīl. Vispār dzīve ar vīrieti ir kā šaha spēle. Nemitīga sacensība ar nerakstītiem, neskaidriem noteikumiem. - Tā zirgs neiet. - Muļķīte... kā tad tas iet? - Divi lauciņi uz priekšu, viens sāņus. - Lai kaimiņš tā iet. Es iešu tā… - Kopš kura laika tādi noteikumi? - Kopš pagājušās minūtes… - Es teicu! - Ej, mīļā…
piektdiena, 2007. gada 16. novembris
No skolēnu sacerējumiem
- Apdzīvotība Austrālijā ir 4 kvadrātcilvēki uz vienu metru.
- Suvorovs bija īsts vīrietis un gulēja ar parastiem zaldātiem.
- Upes krastā slaucēja slauca govi, savukārt atspulgā viss izkatījās otrādi.
- Vasarā mēs ar draugiem devāmies pārgājienos, līdzi ņemot tikai pašu nepieciešamāko: kartupeļus, telti un Maiju.
- Kad es izlasīju Gorkija romānu "Māte", man pašam gribējās kļūt par māti.
- Večiņa bija lepna un nepiekāpīga kā tankists.
- Puškins ļoti daudzās vietās bija jūtīgs.
- Anna Kareņina neatrada nevienu īstu vīrieti, tāpēc apgulās zem vilciena.
- Oņeginam patika Bairons, tāpēc viņš to pakāra virs gultas.
- Oņeginam bija smagi iekšā, tāpēc viņš atnāca pie Tatjanas atviegloties.
- Nataša Rostova gribēja kaut ko teikt, bet atvērušās durvis, aizvēra viņai muti.
- Karlo izcirta Buratino.
- Andrejs bieži brauca apraudzīt to ozolu ar kuru viņš bija līdzīgs kā divas ūdens lāses.
- Stūrī Pļuškins bija salicis lielu čupu un katru dienu viņš tikai krāva klāt.
- Gogoļa daiļradei bija raksturīga trīsdaļība. Ar vienu kāju viņš stāvēja pagātnē, ar otru nākotnē, bet starp kājām viņam bija skaudrā tagadne.
- Nabaga Līza vāca puķes un tā baroja savu māti.
svētdiena, 2007. gada 11. novembris
Inflācija
Inflācija- 7%, Kalvīša valdība uzsāk cīņu!Cīņas rezultātā inflācija sasniedz- 8,8% , Kalvīša valdība uzsāk enerģisku cīņu, rezultātā inflācija sasniedz 10%, Kalvīša valdība sāk zvērisku un asiņainu cīņu!
Inflācija sasniedz 15%, Rimševics nav atrodams, Spurdziņš sten kā pārēdies begemots, Strods esot redzēts skraidām pa ministriju ar striķi un veļas ziepēm, Kalvītis apvienojas ar Godmani pēdējai kaujai!
Kaujinieku rindās "ielejas" Birks ar 500'000'000 LVL tilta projektu un Demakova ar Gaismas pili, koncertzāli un šādiem tādiem dažu miljonu niekiem.
Inflācijas nepiekāpjas, budžets eksplodē, Godmanis ierosina arestēt visus lielveikalu pircējus. Pie bankām tiek izvietoti snaiperi, benzīntankos Suitu sievas kaunina degvielas pircējus. Valsts iestādēs tiek atlaisti ierēdņi ,kuru svars pārsniedz 70 kg.Kauja ar inflāciju tuvojas kulminācijai!
Šlesers ierosina nacionalizēt visus zirgus un atjaunot Rīgā zirgu tramvaju. Zirgus paredzēts barot ar laikrakstiem "Diena".
Ekonomikas "zvaigznes" Zīle un Kehris dodas mācību komandējumā uz Ziemeļkoreju apgūt pašpietiekamās ekonomikas modeli un Čuč-he pamatprincipus. Visi lielveikalos arestētie ražo elektroenerģiju, izmantojot dinamo mašīnas, kuras uz Latviju kā humanitāro palīdzību ir atsūtījis Kim-Čen Irs. Segliņš laiž klajā autobiogrāfisku bestselleru "Kubas ekonomikas brīnums". Ufo sver 49 kg un saņem pirmās šķiras Trīszvaigžņu ordeni par brīvprātīgu pretinflācijas badošanās akciju.
Inflācija turpina ārdīties, Rimševics Rūjienā esot atvēris nelielu tapešu veikaliņu, kurā pret speķi un kartupeļiem var iemainīt tapetes, kas ļoti atgādina nesagrieztus 100 un 500 LVL banknošu ruļļus ...
Avīžu virsraksti-"Uzvara ir tuvu!" ,"Inflācija ir atmaskota!" Ilgas, sarežģītas un neiedomājami dārgas drošības dienestu operācijas gaitā ir atklāta galvenā valsts inflatore, kāda Milda I.! 74 gadus vecā pensionāre, kura, izmantojot GE Money līzingu Gerkena veikalā mēģinājusi iegādāties elektrisko tējkannu par 5,40.
ceturtdiena, 2007. gada 8. novembris
notici...
Notici tam, ka tava izlietā svece reiz gaiši degs.
Un tava austā sega kādu silti segs,
Ka tavs pateiktais vārds reiz laimi spēs nest
Un tava iemītā taka ārā no purva vest.
Notici tam, ko dari,
Notici beidzot sev,
Notici un tu būsi tas, kam jābūt Tev!
piektdiena, 2007. gada 2. novembris
Kad sieviete ieskatās spogulī
3 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga Karalieni.
8 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga Pelnrušķīti.
15 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga Pelnrušķīti/Karsējmeiteni/ Popzvaigzni, ja vien viņai nav pirmsmenstruāciju sindroms un viņa neierauga Resno/ Pumpaino/ Neglīto ("Mammu, es taču nevaru iet uz skolu šādā izskatā!").
20 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga, ka ir "pārāk resna/pārāk tieva, pārāk īsa/pārāk gara, pārāk taisniem/pārāk cirtainiem matiem" - taču viņa nospriez, ka jāiet izklaidēties tik un tā.
30 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga, ka ir "pārāk resna/ pārāk tieva, pārāk īsa/ pārāk gara, pārāk taisniem/ pārāk cirtainiem matiem" - taču viņa nospriez, ka viņai nav laika to novērst un viņa dosies izklaidēties tik un tā.
40 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga, ka ir "pārāk resna/pārāk tieva, pārāk īsa/ pārāk gara, pārāk taisniem/ pārāk cirtainiem matiem" - taču viņa nospriež: "Es vismaz izskatos kā kārtīga sieviete", un dodas izklaidēties.
50 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga: "Es esmu", un dodas izklaidēties, kur vien vēlas.
60 gadu vecumā: Paskatās spogulī un atceras pazīstamus cilvēkus, kuri vairs nekad neskatīsies spogulī. Tad viņa dodas ārā un iekaro pasauli.
70 gadu vecumā: Paskatās spogulī un ierauga gudrību, humoru un pieredzi. Un dodas laukā meklēt piedzīvojumus un baudīt dzīvi.
80 gadu vecumā: Vairs neapgrūtina sevi ar skatīšanos spogulī. Vienkārši, uzliek galvā traku rozā cepuri un dodas laukā baudīt dzīvi.
Abonēt:
Ziņas (Atom)